Pļaviņu sporta kluba “Skanste” dalībnieku sarakstā pamanīju jēkabpilieša Anatolija Macuka vārdu. Kopš 2006. gada viņš veiksmīgi piedalās dažādās vieglatlētikas sacensībās.
— Vai ar sportu nodarbojaties jau kopš bērnības?
— Tā varētu teikt, tomēr tieši vieglatlētikai nopietni pievērsos samērā vēlu — studējot Latvijas Policijas akadēmijā. 2002. gadā sāku trenēties pie Regīnas Ābeltiņas. Līdz tam pārsvarā spēlēju futbolu. Kaut arī iepriekš nebiju trenējies, man labi padevās skriešana, tāpēc izlēmu pamēģināt. Trenējos apmēram divus gadus, tad sāku strādāt, un skriešana nedaudz palika malā.
— Kad atgriezāties sportā?
— Pirms trijiem gadiem. 2007. gadā bija iespēja policijas izlases sastāvā aizbraukt uz policijas pasaules čempionātu krosā Austrijā. Pēc šīm sacensībām es turpināju trenēties, bet 2007. gada novembrī, spēlējot futbolu, guvu smagu ceļa traumu, un tika veiktas divas operācijas. Treniņus atsāku tikai 2008. gada rudenī, mans mērķis bija noskriet maratonu.
— Un pirmais maratons, ko veicāt, bija…
— Valmierā pagājušā gada septembrī Latvijas čempionātā. Maratonu noskrēju divās stundās un 44 minūtēs.
— Šoruden novembra sākumā Gibraltārā skrējāt 100 kilometru.
— Man bija cita prioritāte — Latvijas čempionāts maratonā, kas notika 19. septembrī, un tāpēc noskriet 100 kilometru izlēmu tikai pēc šīm sacensībām. Pat nedomāju, vai es varēšu noskriet, jo iepriekš vairāk par 42 kilometriem nebiju skrējis. Bija arī trauma, ko ieguvu vēl pirms Valmieras maratona, tā par sevi atgādināja, tāpēc, pirms doties uz Gibraltāru, nolēmu vairāk atpūsties.
— Pastāstiet par skrējienu!
— Distance bija jāskrien pa piecu kilometru apli. Pirms sacensībām nolēmu — ja būs grūti un sāpēs traumētā vieta, izstāšos. Starts bija agri no rīta, pulksten pusseptiņos, vēl bija tumšs. Skriet bija grūti, vairākas reizes gribējās apstāties, bet piespiedu sevi skriet nākamo apli. Sacensību dienā bija ap +20 grādu. Kad jau bija pieveikti 95 kilometri, radās spēks, un pēdējo apli noskrēju samērā braši.
— Kādas izjūtas pārņēma finišā?
— Bija milzīgs prieks par paveikto, it kā es būtu uzvarējis kādās sacensībās. Skrējienā piedalījās ap 200 cilvēku. Pēc sacensībām divas dienas nevarēju normāli paiet, paldies Lietuvas komandas masierim, kurš man palīdzēja pēc sacensībām.
