Otrdien “Staburagam” piezvanīja aizkraukliete Natālijas kundze (uzvārdu lūdz nenosaukt) un pastāstīja par kārtējo vandalismu viņas ģimenes dārziņā.
— Nezinu, raudāt vai smieties, — sacīja Natālijas kundze. — Agrāk tik traki nebija. Pie tā, ka zog visu, kas nav piesiets, esam pieraduši. Arī pie tā, ka bieži vien vairāk nosoda to, kurš savu mantu nav nosargājis, nevis zagli. Man netālu no HES ir iekopts dārziņš. Pirms mēneša konstatēju, ka no tā pazudušas dzelzs kastes un muca. Droši vien kāds nozagto nodeva metāla uzpirkšanas punktā. Pērn man nozaga ķerru, kura bija palikusi mantojumā no tēva. Toreiz nodomāju — lai jau tiek kādam, jo es to neizmantoju. Taču pagājušajā svētdienā biju šokā. Uz kapiem dodamās, iegāju savā dārziņā un kļuvu vai mēma — man bija nozagta… siltumnīca. Kā gaisā izkūpējusi — ne ziņas, ne miņas. Tā man bija ar plastmasas karkasu. Tad jau drīz kāds arī dārza mājiņu “prihvatizēs”. Sāp sirds, ka viens strādā visu mūžu, maksā nodokļus, bet kāds cits klaiņo, uzdzīvo un vieglu roku pievāc citu sarūpēto. Zvanu jums tāpēc, ka varbūt šīs rindas izlasīs kāds garnadzis un nokaunēsies par savu rīcību.
