Viesistabā goda vietā novietoti ģimenes foto. Senākie ir no vecvecmāmiņas albuma. Abi ar vecvectētiņu nobildēti savā kāzu dienā. Redzams arī mātes un tēva laulību foto. Bet omīte viena pati ar puķupušķi rokās gozējas starp mazbērniem. Opīša nav nekur. Viņš nekur nav redzams, par viņu neviens nerunā, jo viņš no omītes dzīves izsvītrots. Opītis omītei ir sāpīgas atmiņas, kurās viņa nevēlas gremdēties, un visa ģimene vienojusies klusēšanā. Tikai Maijai ar omīti un opīti saistās jaukākās bērnības atmiņas, tās nespēj izgaisināt nekas. Jo atmiņas nav tikai fotogrāfijas. Tās nāk ar smaržām, garšām, cilvēkiem, notikumiem. Kādam atmiņās patīk sildīties, cits no tām bēg.
Jaukākie svētki
Gribas atsaukt atmiņas vēlreiz un vēlreiz — tā bērnībā piedzīvotās Jaunā gada svinības atceras Maija. “Man tolaik bija seši gadi. Ir pagājis 30 gadu, bet tās dienas notikumus atceros kā šodien. Tā bija visjaukākā Jaunā gada sagaidīšana manā mūžā. Mēs dzīvojām pilsētā, bet Jauno gadu ar ģimeni braucām svinēt pie omītes laukos. Bija sabraukuši visi trīs omītes bērni, bija pilna māja māsīcu un brālēnu. Spēlējām spēles kopā ar pieaugušajiem, piedalījāmies loterijā. Atceros, ka es izlozēju krāsainus koka klucīšus, kuriem katrā pusē bija cits zīmējums un varēja salikt dažādus attēlus. Tad bija Salavecītis, uz galda stāvēja cūkas galva ar zirņiem. Visi gājām ķekatās, saģērbušies smieklīgās drēbēs. Arī savā ģimenē mēģinu veidot tieši šādu Jaunā gada svinēšanas scenāriju, jo tieši tas man liekas ideālais. Taču to sajūtu vairs nevaru atkārtot, varbūt tādēļ, ka manā mājā uz Jauno gadu nekad nav bijusi tik kupla radu saime. Domāju, ka radu klātbūtne bija tā, kas radīja to neatkārtojamo sajūtu,” pastāsta Maija.
Redz pārcirsto kāju
“Tēvs ar cirvi pārcirta sev kāju. Nevienu sev klāt nelaida, tikai mani. Viņš bija stipri iedzēris, sastrīdējies ar māti un skaldīja malku,” savās sāpīgākajās bērnības atmiņās dalās Māra. “Apsaitēju asiņojošo kāju, kā nu savos deviņos gados pratu, un pierunāju tēvu iet gulēt,” kā situāciju atrisinājusi, pastāsta Māra. Kopš tās reizes Māra arvien uzņēmusies samierinātājas lomu vecāku starpā. “Es kaut kā mācēju nobremzēt viņu abu dusmas. No pieaugušā skatpunkta raugoties — nebija pareizi mani tajā iejaukt. Vecāki izšķīrās, kad pabeidzu pamatskolu, sāku mācīties vidusskolā un mācību dēļ sāku dzīvot pie krustmātes. Ar māti par notikušo nerunāju. Tēvs jau ir miris, taču tajā visā jūtu tādu nepabeigtības sajūtu. Kaut kas neatrisināts ir palicis, taču runāt ar māti par to šobrīd neuzdrošinos. Pārāk daudz manī ir pārmetumu mātei.
Nezinu, vai izrunāšanās ar viņu kaut ko atrisinātu. Kopš sāku dzīvot pie krustmātes, atsvešinājos no vecākiem un arī no mātes. Sāku pie viņiem braukt arvien retāk. Vienīgais cilvēks, ar ko pārrunājam ģimenes lietas, ir māsa. Viņai no bērnības un vecākiem ir saglabājušās pavisam citas atmiņas. Iespējams, tas tādēļ, ka viņa ir jaunāka un netika ierauta vecāku attiecību skaidrošanas virpulī,” pauž Māra.
Izsūtījuma šausmas
atkārtojas
“Tūlīt ienāks vīri formās, ar šautenēm rokās un atkal mūs vedīs prom,” šādu sapni Anna naktīs redz ik pa laikam. Tas ir tik reāls un pilnīgi sakrīt ar pašas piedzīvoto septiņu gadu vecumā. Viņas ģimeni padomju vara ierindoja “budžu” sarakstā un izsūtīja 1941. gadā. “Atceros, ka mātei lika ātri savākt mantiņas. Tēvu apsargāja kareivji un neļāva iziet no virtuves. Mēs, bērni, sākām raudāt, kad naktī mūs pēkšņi pamodināja. Tās atmiņas ne ar ko nav izdzēšamas, un, to visu atceroties, joprojām asaras acīs saskrien. Prātā varu atsaukt vecmāmiņas seju, kura no pārdzīvojumiem jau izsūtījuma sākumā nomira,” pastāsta Anna. Viņai joprojām ir neomulīga sajūta un pārņem panika, ja naktī pie durvīm kāds klauvē. Par izsūtījumu atgādina sapņi naktīs, par piedzīvoto atgādina pat kartupeļu biezputra. “Māte strādāja fermā par slaucēju un nesa mājās pienu. Kad tikām pie pirmajiem kartupeļiem, izvārījām kartupeļu biez-
putru. Nekā cita klāt nebija, tikai biezputra, bet cik garda tā bija! Kad izvāru to tagad, izjūtas ir līdzīgas,” pastāsta sirmā kundze. Ar saviem bērniem un mazbērniem Anna nevairās runāt par notikušo. Ja kāds no saimes jautā, atbild. Taču jautājumu nav daudz. “Viņi redz, cik ļoti pārdzīvoju, tāpēc saudzē mani,” atzīst Anna.
Gaida veselu
gadu
“Mēs tiekamies vienreiz gadā — skolēnu vasaras brīvlaikā. Tad aizvedu savus bērnus pie mātes uz laukiem un satieku savu mīļoto. Tā notiek katru vasaru, kopš vidusskolas laikiem. Man ir sava ģimene, viņam — sava, taču vasaras piedzīvojumu gaidu visu garo ziemu un pavasari,” pastāsta Arta. Par Artas “vasaras piedzīvojumu” viņas radi pat nenojauš, un viņa nevēlas to nevienam atklāt. Par iespēju izšķirties un veidot ģimeni ar savu mīļoto Arta ir skeptiski noskaņota. “Savu ģimeni negribu sagraut, jo mums aug divi dēli. Vīrs ļoti par viņiem rūpējas, un puikām viņš ir ļoti vajadzīgs. Nevaru nodarīt pāri bērniem.” Turklāt Arta nav pārliecināta, ka ikdienas dzīve kopā ar mīļoto visu nesabojātu. “Atmiņas par vasaru ir mans enerģijas lādiņš turpmākajam gadam. Dzīvoju no vasaras līdz vasarai. Pa vidu daudz strādāju — no agra rīta līdz vēlam vakaram, un lielākās rūpes par māju un dēliem uzņēmies vīrs,” atzīst Arta.
