Viena no mūsu lielākajām nelaimēm ir slikti kaimiņi. Parasti viens ir labais, kuram sliktais vienmēr dara pāri, taču gadās arī tā, ka vienlīdz agresīvas ir abas puses.
Viena no mūsu lielākajām nelaimēm ir slikti kaimiņi. Parasti viens ir labais, kuram sliktais vienmēr dara pāri, taču gadās arī tā, ka vienlīdz agresīvas ir abas puses. Tad nelīdz ne policija, ne pašvaldības amatpersonas, ne sabiedrības pārstāvju iejaukšanās. “Karš” turpinās, un abas puses to vien dara, kā lamājas un pat kaujas…
Par šo problēmu rosināja rakstīt Līvijas kundzes vēstule no Aizkraukles pagasta “Papardēm”.
Cik var remontēt?
“Dzīvoju ar civilvīru mājas pirmajā stāvā, bet otrajā stāvā jau daudzus gadus mīt Emīlija un Skaidrīte. Jau sen viņas nopludināja manas virtuves griestus, pat apmetums atlūza. Visu izremontējām, bet nepagāja ilgs laiks, un atkal notika tas pats. Tā ir atkārtojies jau vairākas reizes. Pēdējā gadā nu cietuši arī vienas istabas griesti, pleķis pašā vidū, bet viens stūris no mitruma sapelējis, un tapetes atlupušas. Kad aizrādu, viņas sāk lamāties. Ir bijusi arī policija, taču nekas nemainās. Nezinu, kur man vērsties pēc palīdzības, jo arī pagasta vadība te neko nevar līdzēt. Esmu jau septiņdesmit gadu veca, man ir tikai pensija, tāpēc neesmu tik bagāta, lai varētu bieži pārkrāsot griestus un notecējušo sienu,” raksta Līvijas kundze.
Lai visu redzētu un uzklausītu abas puses, kopā ar Aizkraukles pagasta pārvaldes vadītāju Jāni Bāliņu un sekretāri Anitu Mellaci devāmies uz “Papardēm”.
Bāliņa kungs atceras, ka “Papardēs” sievu nemieri turpinoties jau ap divdesmit gadu. Kaimiņienes savulaik strīdējušās pat par pagalma sadalīšanu, par to, ka vistas staigā tur, kur nedrīkst, ka Līvijas kundzes dēls auto noliek tur, kur kaimiņienēm traucē, un daudzām citām lietām.
Traucē suņu rejas
Vispirms uzklausījām Līvijas kundzi un apskatījām bojātos griestus un istabas stūri. Aina patiesi nepievilcīga. Padzīvojusī sieviete stāsta, ka pēc mēneša viņai būs 70 gadu jubileja un tai par godu bērni gatavojoties remontēt dzīvokli. Taču kāda nozīme to darīt, ja kaimiņienes atkal rīkosies tāpat, kā līdz šim? Strīdos neko nevarot vērst par labu ne Līvijas kundzes dēls, ne kāds kaimiņš vai pat amatpersonas.
Abas kaimiņienes ne tikai appludinot griestus, bet traucējot mieru, turot istabā divus suņus, kuri, kad saimnieču neesot mājās, skaļi rejot, vienalga — diena vai nakts.
Nav izlieta ne pile
Daudz vairāk sūdzību bija jāuzklausa no otrā stāva iemītniecēm. Viņas kategoriski noliedza, ka būtu izlējušas kaut krūzīti ūdens, tāpēc griestus neesot appludinājušas. To Līvija esot izdomājusi. Velti aicinājām abas kundzes noiet lejā un aplūkot notecējušos griestus. Viņas tur savu kāju nesperšot, jo Līvijas vīrs draudot pat nosist, bet viņām dzīvība dārga. Viņas uzvedoties klusi, arī suņi nerejot. Toties Līvijas dēls un arī abi kaimiņi parasti tik skaļi aizsitot ārdurvis, ka viņām pat gultā “jāsalecoties”.
Mēs tā arī nevarējām abām kaimiņienēm pierādīt, ka Līvijas kundze pati nav vainojama pie sava dzīvokļa griestu bojājumiem. Mistiskā kārtā tie ir notecējuši, bet slapjums, lūk, no otrā stāva nav tecējis…
Vēl jau netiesājas
Kad braucām projām, gribējām, lai kaimiņienes apsola, ka strīdus vienreiz beigs un dzīvos ja ne saticīgi, tad vismaz bez apvainojumiem un skandāliem. Līvijas kundzei pret to nekas iebilstams nebija, bet ne Skaidrīte, ne Emīlijas kundze par “miera līgumu” negribēja ne dzirdēt.
Tā mēs arī šķīrāmies. Taču neilgi pirms mūsu apciemojuma “Papardēs” kārtējo skandālu klusināja pat Aizkraukles rajona policijas pārvaldes kārtības policijas biroja iecirkņa inspektors Vilnis Rubiķis. Viņš paskaidroja, ka policiju izsaukušas otrā stāva iemītnieces, jo kaimiņi viņām neļāvuši pagalmā izkraut malku. Abas puses sastrīdējušās, un tāpēc izsaukts policists. Viņš panācis, ka malku noliks vietā, kur tā nevienam netraucēs. “Sapratu, ka šie kaimiņi ir nesamierināmi, bet līdz tiesai vēl nav nonākuši. Slikti, ja tādos apstākļos jādzīvo,” secināja Rubiķa kungs.
Bet kāpēc gan tā jādzīvo? Kas nekaitētu četriem cilvēkiem, no kuriem trīs ir jau cienījamā vecumā, dienas vadīt mierā un saticībā? Ja nevar dzīvot draudzīgi, jāmeklē cita dzīvesvieta. Vai tiešām nevienai no pusēm divdesmit gadu laikā tas nebija iespējams? Gandrīz var padomāt, ka sievietēm un arī Līvijas kundzes vīram šāda “ecēšanās” patīk. Ja neizlamājas, nejūtas savā “elementā”.
