Mutē kūst! Izcila! Debešķīga! Tie ir komplimenti, ko Tatjana Cvetkova dzird par savām ceptajām tortēm. Tās slavē ne tikai aizkrauklieši, bet arī rīdzinieki un pat ventspilnieki.
Stāsts, iespējams, nemaz nebūtu par tortēm, ja Tatjana uz interviju, kas notiek viņas dzimšanas dienā, neierastos ar “Pavlovu”. Kūka — gaisīga, viegla kā balerīna. Pati kūst mutē. Klausoties par to, kā Tatjana virtuvē atrada sevi un sievišķību, vienā brīdī viņa man smalkjūtīgi, pieliekot sev pie zoda mazo pirkstiņu, norādīs: “Mazliet te ir. Karamele! Kā meduslācim!” Ieskanēsies viņas smiekli, gluži kā zvārgulīši, un es atzīšu: tu esi toršu feja! Viņa mani izlabos: “Nē, drīzāk toršu maniaks!” Lūk, tā sākas stāsts par Tatjanu Cvetkovu — vasarnīcu kooperatīvās sabiedrības “Ziedi” vadītāju, šova “Kūku kari” dalībnieci un “Mājas kūku Aizkrauklē” mājražotāju.
Tikai mazu gabaliņu
“Es tiešām esmu kūku maniaks,” Tatjana mēģina pārliecināt. “Kūkas ir manas azartspēles. Es arvien esmu jaunas garšas meklējumos. Un man nekad nav sāta sajūtas. Krēmu varu jaukt atkal un atkal, kamēr par rezultātu esmu gandarīta. Citu receptēm vairs neuzticos, mīklu jaucu pēc iedvesmas — nedaudz to un mazliet no tā.” Apmēram pēc tādas shēmas Tatjana radīja zefīra krēmu.
“Pirmo reizi ēdu savu “Pavlovu”, nokniebjot mazītiņu gabaliņu, saka jubilāre. “Kūkas nekad neēdu, vien pagaršoju. Cepu tik daudz, ka nebūtu labi figūrai, ja ar tām aizrautos. Jaucot krēmu un mīklu, zinu, kāda būs garšas buķete. Šodien uzcepu vienu ar pavisam neparastu garšu, tā būs draugiem. Izvadāšu pa gabalam katram, pacienāšu, sabučošu un tad — prom no visiem.” Tatjana savā dzimšanas dienā grib būt ārpus mājas kopā ar vīru. Divatā, jo, kūkas cepot, viņa parasti virtuvē ir viena. Tomēr ne vientuļa, jo ir sociālie tīkli, kur sieviete saņem uzslavas par kūkām, pasūtījumus un padomus no citām kūku cepējām. Arī intervijas laikā viņai ik pa laikam nopīkst telefons — saņemta jauna īsziņa. “Apsveikums dzimšanas dienā,” viņa spriež. Jubilārei sociālajos tīklos ir ap 5000 draugu, apsveikumu būs tūkstošiem.
No pelmeņiem līdz kūkām
Pirms Tatjana kļuva par kūku eksperti, strādājusi Pļaviņu HES par ražošanas tehniķi, beigusi Rīgas Celtniecības koledžu. Spēkstacijā viņai nepatika. “Dzīve kā cietumā. Darbs no astoņiem līdz pussešiem vakarā, noguru, aizgāju prom.” Gluži nejauši Tatjana kļuva par vasarnīcu kooperatīvās sabiedrības “Ziedi” valdes priekšsēdētāju, jo tur dzīvoja. ‘‘Ziedos” bija problēma ar elektrību. Tās vairāk nebija, kā bija. Ja ārā vējš, lietus, elektrība pazuda. Trūka jaudas, jo arvien vairāk cilvēku uz vasarnīcām pārcēlās kā uz pastāvīgu dzīvesvietu, ierīkoja ūdens sildītājus, atveda elektriskās ierīces, bet katrai mājai bija paredzēti vien tik ampēru, lai pietiktu radioaparātam, TV. Viss. Septiņus gadus Tatjana risināja problēmu, lai elektrības pietiktu visiem. Viņai palīdzēja toreizējais pilsētas mērs Vilnis Plūme. Problēmu atrisināja, tomēr ar to likstas “Ziedos” nebeidzas, tagad ir ūdensvada problēmas. “Ir daudz neapmierinātu cilvēku, kuriem nekas nepatīk. Manī bija alkas pēc kaut kā dvēseliska. Gribēju būt neatkarīga no citiem un citu garastāvokļa svārstībām. Bija tikai viens ceļš — uzņēmējdarbība. Izmācījos, un pirmais, kas ienāca prātā, bija — gatavošu pelmeņus,” eleganti kniebjot gabaliņu no baltās “Pavlovas”, stāsta Tatjana, tad garšīgi turpina: “gaļa nepatika. Kļuva garlaicīgi. Kādu dienu nejauši iemaldījos grāmatnīcā Ogrē, kur ieraudzīju grāmatu “Kūkas”. Oho! Jācep kūkas!” Viņai uzreiz bija skaidrs, lai gan tajā brīdī nebija pat nojausmas par to, kā tās top.
Pagaršo Mārtiņš Rītiņš
Ideja ir, torte gatava, bet vai garšos? Kā tikt pie pirmajiem klientiem, domājusi Tatjana, tomēr padoms nācis drīz — jābrauc uz Kalnciema ielas tirgu Rīgā. “Uzcepu medus kūku zoss formā par godu pavāram Mārtiņam Rītiņam un Mārtiņdienā braucu. Mārtiņš pagaršoja mazu gabaliņu no zoss acs un noteica, ka laba. Cienājās visi. Retais kūku pirka, ēda un lielīja,” stāsta jubilāre. Tad, kad Tatjana Kalnciema ielas tirgū visus bija pabarojusi, guva pārliecību, ka viņa varēs cept tortes. Draugiem.lv izveidoja profilu un ātri kļuva pazīstama Aizkrauklē. Kūkas ar kurjera palīdzību ceļo arī uz Rīgu, to garšu pazīst arī jelgavnieki.
Uz veikalu augstpapēžu kurpēs
Toršu cepšana Tatjanu mainīja. Viņa kļuva sievišķīgāka. ““Ziedos” ir daudz problēmu. Ir dusmīga īpašnieka zvans, piemēram: gaidīsim, kad sniegs pats kusīs, vai tīrīsim? Bija jādara vīrišķīgi darbi, un drīz vien jutu, ka pati kļūstu robusta, spēcīga, dusmīga, kā vīrietis. Bija brīži, kad likās, no tā visa sajukšu prātā. Kam es dzīvoju? Kāpēc? Kāda ir mana dzīves jēga, jautāju sev. To atradu virtuvē. Savu sievišķību un eleganci. Tur man patīk. Pat kotletes un kartupeļus cept, jo no labiem produktiem viss sanāk. Ir tik patīkami citiem sagādāt prieku. Es taču esmu viņu svētku prieka iedvesma, ja ir izdevusies kūka. Tai vienmēr jābūt prīmā! Tāpēc nekad, nekad to necepu sliktā garastāvoklī vai pikta. To darot, problēmas atstāju aiz virtuves durvīm. Lai domas no kūkām nebūtu prom, bieži pat skaļumu telefonam nogriežu, lai kāds nepiezvana un nepieprasa, kad “Ziedi” samaksās parādu. Izcepu kūku, izdekorēju un skatos — pienākusi īsziņa, iedzīvotāji ieskaitījuši naudu, parādu varu nomaksāt. “Necepos” par problēmām, bet cepu kūkas,” jubilāre atklāj savu dzīves filozofiju.
Virtuvē Tatjana pavada lielāko dienas daļu, dažkārt no pulksten sešiem rītā līdz pat pusnaktij un vēl ilgāk. Viņa stāsta, ka nespēj tā, kā “Kūku karos” mācīja — defektu pārvērst efektā. “Nē!” viņa no sirds iesaucas. “Ja redzu, ka nav kaut kas, kā nākas, metu mīklu un krēmu ārā. Dažreiz pat trauki šķind. Tāpēc katram pasūtījumam atstāju dienu rezervē, ja nu krēms nesanāks ar pirmo reizi? Kūka taču ir dzīva! To nevar “tjap, ļap”! Bija brīdis, kad Tatjana, cepot un maisot mīklu, klausījās mūziku, apnika. “Vīrs virtuvē novietoja televizoru, bet tur politika, murgaini seriāli — kūku cepšanai galīgi nepiemēroti. Tagad skatos multfilmas. Priecīgi, sirsnīgi, interesanti,” viņa iesmejas savos gaišajos smieklos. Un gluži nejauši es viņu redzu kā laumiņu ar spārniem virtuvē starp kastroļiem, tāpēc prasu: tu cep augstpapēžu kurpēs? “Parasti esmu priekšautā, cepurē, protams, apnīk, tad uzvelku skaistu kleitu, augstpapēžu kurpes un eju uz veikalu pēc produktiem!” ◆
