Skrīverietis Edgars Kaško jau trešo gadu Birutas Mageles starptautiskajā stilistu skolā mācās par vizuālā tēla stilistu. Jaunieša dzīve rit gan Skrīveros, gan galvaspilsētā. “Esmu paškritisks un neatlaidīgs,” tā sevi raksturo Edgars. Esam vienaudži, tāpēc sarunājoties izmantojam uzrunu “tu”.
No kosmonauta par stilistu
— Kāpēc nolēmi kļūt par stilistu?
— Bērnībā gribēju būt kosmonauts vai policists, bet mazliet vēlāk — frizieris. Mans pirmais “klients” bija plīša rotaļlieta — lauva. Pēc eksperimenta tas gan izskatījās visai smieklīgs, bet tik un tā sapņoju kļūt par frizieri. Taču, tā kā stilistu programmas iestājeksāmenos man veicās necerēti labi, nolēmu iet šo ceļu un 2008. gadā sāku mācības Birutas Mageles starptautiskajā stilistu skolā. Vēl daudz darāmā, jo mācības beigšu tikai nākamā gada februārī.
— Kāda ir tava ikdiena?
— Ļoti piesātināta. Tā aizrit, apgūstot friziera, grima mākslinieka, vizāžista un dažādas citas iemaņas. Tas nebūt nav viegli. Friziera prasmes apgūstu, veidojot dažādus modernus griezumus, krāsojot un balinot matus. Grima mākslinieka darbā mācāmies sagatavot modeli dažādiem teatrāliem uznācieniem, bet, lai apgūtu vizāžista arodu, veidojam dienas, vakara un dažādus fantāzijas meikapus, sagatavojam modeli uznācieniem uz “mēles”. Apmeklēju arī dažādus maksas un bezmaksas seminārus, kur papildinu zināšanas.
Necenšas līdzināties citiem
— Vai paralēli kaut kur arī strādā?
— Pagaidām nē, jo tas traucētu mācībām. Redzu, kā daži mani kursabiedri raujas pa darbu un skolu, bet beigās nepaspēj neko. Protams, savus tuvos cilvēkus neaizmirstu un sapošu, taču lielās aizņemtības dēļ viņi bieži vien paliek pēdējie. Iepriecina, ka viņu atsauksmes par manu veikumu vienmēr ir pozitīvas.
Saka, ka radoši cilvēki nevarētu strādāt birojā, bet es domāju, ka varētu gan! Tikai ar noteikumu, ka lielās papīru un dokumentu kaudzes būtu visās varavīksnes krāsās.
Erkils Puaro un
Napoleons Bonaparts
— Kādam, tavuprāt, jābūt profesionālam stilistam?
— Viņam noteikti jābūt ļoti gudram, komunikablam un pacietīgam, jāprot glabāt klientu noslēpumus, jābūt apveltītam ar fantāziju, krāsu izjūtu un trenētu skatu jaunāko modes tendenču virzienā. Domāju, ka, viss ko mēs, topošie stilisti, apgūstam, mums noderēs. Mana autoritāte noteikti ir mūsu skolas direktore Biruta Magele. Viņa ar mums dalās savā dzīves un darba pieredzē, un tas ir ļoti vērtīgi. Lai gan daudziem ir kāds elks, kuram cenšas līdzināties, man tāda nav. Sev esmu es pats.
Lai gan neesmu veidojis slavenu personu tēlus, mācību uzdevumā kādu sievieti pielīdzināju Merilinai Monro. Pats kā modelis esmu iejuties Erkila Puaro un Napoleona Bonaparta tēlā. Tas tiešām ir visai interesanti.
— Kā tu raksturotu savu stilu?
— Esmu bijis dažādu ielas stilu piekritējs un no katra esmu paņēmis nelielu daļiņu, ko apvienoju savā stila kokteilī. Citiem varu ieteikt nekad nebaidīties izmēģināt ko jaunu un neparastu. Tikai tā var atrast savu individuālo stilu. Protams, padomu var lūgt arī draugiem, bet visdrošāk tomēr būtu ieklausīties sevī vai vērsties pie šīs jomas speciālista.
Krīze ietekmē arī modi
— Ko, tavuprāt, par cilvēku vēsta apģērbs?
— Jebkurā kontaktā pirmo iespaidu rada ārējais izskats. Ne tikai apģērbs, bet arī frizūra par cilvēku pasaka ļoti daudz. Par to varētu runāt stundām ilgi. Apģērbs, frizūra, meikaps, aksesuāri, arī draugi par cilvēku rada dažādas asociācijas — gan pozitīvas, gan negatīvas. Mēs katrs esam atšķirīgs un nevaram ģērbties tā, lai patiktu visiem vai nepatiktu nevienam. Par cilvēku ļoti daudz pauž arī krāsas apģērbā. Ir ļoti svarīgi izkopt ne tikai katra klienta apģērba līniju, bet arī krāsu gammu. Varu ieteikt sekot līdzi sava ķermeņa proporcijām un neizvēlēties apģērbu, kas izceļ nevēlamās auguma formas.
Cilvēki sevis nekopšanu aizbildina ar līdzekļu trūkumu, bet pat visdziļākajā nabadzībā sieviete var uzkrāsoties kaut ar ogli un tik un tā izskatīsies labi.
— Kā vērtē latviešu ģērbšanos?
— Tāpat kā citviet pasaulē, arī Latvijā cilvēki cenšas ar apģērbu eksperimentēt, gan šujot to paši, gan veidojot dažādus aksesuārus, un tas ir labi. Diemžēl krīze ietekmē ne tikai valsts ekonomisko situāciju un katru iedzīvotāju, bet arī modi. Daudzi iepērkas lietotā apģērba veikalos, un to es vērtēju pozitīvi. Uzskatu, ka nav jēgas izmest lielu naudu, ja daudz interesantu lietu var atrast lietotā apģērba veikalos. Nedaudz atsvaidzinot tur iegādāto, var iegūt skaistu un unikālu apģērbu, kāda nebūs nevienam citam.
Rada savu
naktstauriņu
— Vai savu veikumu esi rādījis arī konkursos?
— Esmu gan. Pēdējais, kurā piedalījos, bija izstādē “Skola 2010”. Tajā darbojos kā asistents, un mūsu komanda ieguva gan otro, gan trešo vietu. Taču viens no maniem nozīmīgākajiem veikumiem ir piedalīšanās “Baltic beauty world 2009”, kur asociatīvā tēla veidošanas konkursā “Simfonija” ar tēlu “Naktstauriņa spārnu vēziens” ieguvu pirmo vietu.
— Kāpēc tieši “Naktstauriņa spārnu vēziens”?
— Tas bija nosaukums nakts skaistuma idejai, tam, ko tajā redzu — noslēpumainību, krāsas un mistiku. Šī tēla tapšanas process bija diezgan dārgs, izmaksāja ap 400 latu, taču katrs santīms bija rezultāta vērts. Man tomēr izdevās atklāt un parādīt to, ko vēlējos radīt. Interesanti, ka, lai gan tērps izskatījās šūts, patiesībā tas bija drapēts — sasprausts ar adatām un salīmēts.
— Vai tu kaut ko šuj arī pats sev?
— Šajā ziņā esmu paslinks. Protams, reizēm šo to pašuju, bet biežāk pārveidoju kādu apģērbu tā, lai man patiktu. Labprāt darinu lietas citiem. Tā ir vieglāk, jo klientam sameklēju to, kas vislabāk piestāv, bet sev — to, kas vislabāk patīk. Šī iemesla dēļ gan reizēm ar savu apģērbu iznāk “nošaut greizi” un jāpāršuj.
Veiksmīgas dienas pamats — labs miegs
— Tavuprāt, Latvijā stilistiem ir nākotne?
— Šīs profesijas pārstāvju vidū ir ļoti liela konkurence, tāpēc nevienam nedrīkstam pilnībā uzticēties. Domāju šobrīd Latvijā stilistiem nav pārāk spožu karjeras iespēju. Ja pie mums dzīves līmenis neuzlabosies, tad pieprasījums pēc stilistiem arvien mazināsies. Būs jāmeklē citas alternatīvas, taču, kā saka, — dzīvosim, redzēsim! Esmu domājis arī par prombraukšanu, taču, manuprāt, ir jārada labvēlīgi apstākļi, lai varētu darboties arī tepat. Pie mums gan valda politika — jo vairāk papīru, jo esi vērtīgāks. Taču, lai vai cik diplomu un sertifikātu būtu, ar tiem vien nepietiek, katram ir jācīnās paša spēkiem un jāpierāda sevi.
— Kur rodi idejas un ko dari no mācībām brīvajā laikā?
— Klāt ir pavasaris, un tas man dod jaunu spēku un prieku. Daba ir viens milzīgs ideju kopums, no kā tās var un vajag smelties. Es šīs iespējas cenšos izmantot, ietekmējoties no visa apkārtējā.
Brīvajos brīžos aizraujos ar mūziku — spēlēju ģitāru un dziedu. Visvairāk man patīk tā sauktā “horror punk” mūzika. Tā mani pozitīvi uzlādē un dod enerģiju jaunai dienai. Taču relaksējos guļot, jo labs miegs ir veiksmīgas dienas pamatā.
Sapņo strādāt ar
slavenībām
— Kādas ir tavas nākotnes ieceres?
— Par tām vēl pāragri runāt. Dzīve pati piespēlē dažādas iespējas, un tikai no katra paša ir atkarīgs — paņemsim tās vai ne. Pagaidām galvenais ir veiksmīgi pabeigt skolu. Tā kā turpmāko dzīvi esmu nolēmis saistīt ar stilista profesiju, šajā jomā studēšu arī tālāk. Es noteikti gribētu strādāt ar skatuves cilvēkiem un sabiedrībā pazīstamām personām, piemēram, kādā filmēšanas laukumā. Taču arī darbam friziersalonā es neatmestu ar roku. Tā man ir mīļākā nodarbe, un nākotnē es gribētu būt ne tikai stilists, bet arī profesionāls matu meistars.
Daudziem ir kāds dzīves moto, bet man tāda nav. Dzīvoju pēc principa: ne vienmēr tas, ko redzam, ir tas, ko jūtam, tumsa ir tikai aizsegs, lai saglabātu gaišu dvēseli. Es savu dzīvi nelieku konkrētos rāmjos, bet cenšos ļauties izjūtām un izdzīvot katru tās mirkli.
— Drīz Lieldienas. Kā tu svini šos svētkus?
— Lieldienas ir reizi gadā, un tās es svinu vienmēr. Tāpat kā citus gadus, arī šogad olas krāsošu pēc senču metodēm ar dažādiem dabas materiāliem. Noteikti šūpošos, jo, kā vēsta ticējums, tad vasarā odi nekodīs.
