Aizkraukliete Antonija Janceva mēdz pārsteigt cilvēkus. Viņa ir pārdevēja auto un traktoru rezerves daļu veikalā, un fakts, ka sieviete pārzina tehniskas lietas, ne reti izbrīna pircējus.
Aizkraukliete Antonija Janceva mēdz pārsteigt cilvēkus. Viņa ir pārdevēja auto un traktoru rezerves daļu veikalā, un fakts, ka sieviete pārzina tehniskas lietas, ne reti izbrīna pircējus. Pati pārdevēja gan tikai pasmaida: “Tas nav nekas īpašs, daudzus gadus strādājot, viss iegājies pats no sevis.” Antonijas kundze neuzskata sevi par tehnisku sievieti, un arī ārēji viņas sievišķība šķiet nesavienojama ar darbu, ko viņa dara.
Kad no vīrieša, kurš ir vairāk nekā pārliecināts, ka sieviete un tehnika nav savienojami jēdzieni, izdzirdēju: “Neticami — sieviete, un visu zina par rezerves daļām!”, šis fakts ieinteresēja arī mani. Simpātiskā tehnikas rezerves daļu pārdevēja gan samulst: “Esmu vienkārša darba darītāja un neko īpašu neesmu paveikusi.”
Mācību grāmata — katalogs
— Cik ilgi jūs strādājat par pārdevēju?
— Par pārdevēju strādāju kopš 1968. gada, bet ar auto rezerves daļām esmu saistīta gandrīz trīsdesmit gadu. 1977. gadā sāku darbu toreizējā “Lauktehnikā”, vispirms traktoru rezerves daļu, tad instrumentu noliktavā autotransporta uzņēmumā. Vēlāk strādāju noliktavā traktoru tehniskās apkopes stacijā, apkalpojām visus kolhozus, remontējām tehniku un tirgojām rezerves daļas. Kad “Lauktehniku” sadalīja vairākos uzņēmumos, izveidojās septiņas sabiedrības ar ierobežotu atbildību, viena no tām — SIA “Darbnīca K”. Kopš 1993. gada esmu te pārdevēja.
— Jūsu darbā jāpārzina tehniskas lietas. Kā to apguvāt?
— Man tas šķiet pats par sevi saprotams, visu iemācies ikdienas darba ritmā. Daudzi gadi starp “dzelžiem” pavadīti, pamazām viss apgūts. Visu esmu mācījusies no kataloga — saņemam preces, grāmata priekšā, un skaties, atbilst vai nē, tā reizē mācies. Arī tagad nezinu visu, tehnika mainās un attīstās. Dažkārt aicinu palīgā kolēģus vīriešus, kopā meklējam un spriežam, vai mums tāda detaļa ir.
— Arī praktiski jūs zināt, kur katra detaļa jāliek?
— Daļēji jā, kaut nevienu traktoru izjaukusi neesmu. Kaut gan — ja vajadzētu, varbūt izjauktu, bet atpakaļ gan nesaliktu. Manas zināšanas ir tikai teorētiskas.
“Te ir tikai sieviete”
— Kāda ir pircēju reakcija, kad ar sievieti jārunā par rezerves daļām?
— Pastāvīgie klienti pieraduši, vairs nebrīnās. Biežāk viņi saka — tu jau visu zini! Pirms kādas nedēļas dzirdēju arī kāda sašutuša vīrieša teikto: “Iegāju veikalā, bet te ir tikai sieviete!”. Sak”, kāda tur vairs var būt runa par tehniku. Pēdējā laikā gan rezerves daļas pērk arvien vairāk sieviešu. Ne tikai es mācos, daudzām tehniskas lietas ir dzīves nepieciešamība. Agrāk tā nebija. Retums bija pat sieviete, kura vada auto, kur nu vēl tāda, kas “autiņu” pati remontē. Tagad sievietes ir daudz uzņēmīgākas, arī zinošākas, un tie laiki, kad sieviete pārzināja tikai virtuvi, sen garām. Visas gan nav vienādas, man arī reizēm māsa saka: “Tev ir tik sastrādātas rokas!”. Nu nevaru būt modes dāma, sastrādātās rokas jāpiecieš, ja jākrāmējas ar “dzelžiem” un jāravē dārzs.
Vajag “kucīti”
— Kas ir grūtākais jūsu darbā?
— Saprast, ko īsti cilvēks vēlas, jo reti kad veikalā prasa detaļu ar tādu nosaukumu, kāds rakstīts katalogā. Ej nu vienmēr saproti, kā katrs to sauc. Arī savdabīgo tehnikas žargonu esmu iemācījusies, taču agrāk ir bijuši arī dažādi kuriozi. Kad vēl strādāju autotransporta uzņēmumā, kāds vadītājs jautāja, kur ir ģitāra. Painteresējos, vai viņš grib spēlēt šo mūzikas instrumentu. Vīrietis atcirta: “Man vajag ātrumkārbu pacelt!”. Tagad es zinu, ka “ģitāra” ir ātrumkārbas pacēlājs. Reiz kāda sieviete veikalā saka: “Es nezinu, kā to pareizi sauc, bet mājās man teica — vajag “kucīti”!”. Latviski tas būtu — izkapts klanis. Lai strādātu ar tehniku, arī lamāties jāiemācās.
Vienīgā vīriešu kolektīvā
— Jums nekad nav gribējies mainīt darbu?
— Reizēm pārņem vēlme darīt kaut ko pavisam sievišķīgu. Dažkārt pukojos — negribu vairs redzēt ne dzelžus, ne grāmatas, kļūšu par sētnieci. Taču tas pāriet, ir tik ļoti pierasts, un tepat vien palieku. Man ļoti patīk ar cilvēkiem saistīts darbs, turklāt jūtu, ka mūsu darbs ir vajadzīgs. Klienti mani atrod arī brīvdienās. Tehnika salūst, bet lauku darbi steidzami jāpaveic. Kā cilvēkam atteiksi? Nesen kāds saimnieks vēlu vakarā piezvana pat no Rēzeknes, brauc tādu gaisa gabalu un divos naktī ierodas Aizkrauklē, lai nopirktu traktoram gultņus, jo no rīta tehnikai jābūt ierindā. Daudzi pircēji pa šiem gadiem iepazīti un kļuvuši par savējiem.
— Esat vienīgā sieviete vīriešu kolektīvā?
— Strādāju kopā ar sešiem vīriem, ar viņiem ir viegli saprasties. Vīri remontē automašīnas, traktorus, arī ar to firma nodarbojas. Katrs darām savu darbu un nav par ko strīdēties.
— Jūs sevi uzskatāt par tehnisku cilvēku?
— Nē, man nav pat autovadītājas apliecības. Jaunībā iemācījos braukt gan ar kravas, gan vieglo auto, jo arī mans vīrs bija autovadītājs. Ar vīru iepazināmies Balvos, tur piedzima mūsu dēls. Kādu laiku tur dzīvojām kopā ar vīra vecākiem, bet gribējās savu mitekli. Neko nezinot par šo pusi, pārnācām uz Sērenes pagastu. Trīsdesmit gados Aizkraukles pusē esmu iedzīvojusies un man to būtu žēl pamest. Nu jau desmit gadu pagājis, kopš vīrs miris.
“Māsiņ, mācies!”
— Ar ko nodarbojas jūsu bērni?
— Sarmīte studē Rīgas Tehniskās universitātes Ķīmijas fakultātē par praktisko inženieri, tas saistīts ar vides un pārtikas ķīmisko attīstību. Sergejs strādā Balvos apsardzē, taču viņam padodas arī tehniskas lietas, un viņš remontē mašīnas. Dēls māsai mēdza teikt: “Mācies, māsiņ, nevar taču visi ģimenē ar “dzelžiem” krāmēties. Pietiek jau mums ar mammu, tev jābūt gudrākai.”
— Jūs teicāt, ka sirdij tuva ir dziedāšana. Dziedat arī kādā kolektīvā?
— Korī esmu dziedājusi tikai skolas laikā. Ikvienas svinības radu un draugu pulkā tomēr nepaiet bez dziedāšanas. Savu 50 gadu jubileju no sirds nosvinēju, visi radi bijām kopā. Manējie saka — ar tevi nekad nav garlaicīgi.
Lielā saimē laba satikšana
— Esat augusi lielā ģimenē?
— Biju otrā meita deviņu bērnu ģimenē. Esmu pārliecināta, ka labākie un draudzīgākie bērni izaug tieši lielajās saimēs, jo viņus nelutina. Vecāki bija diezgan stingri, mūs kopš mazotnes pie darba radināja, brīvdienu mums nebija. Ziemā tēvs veda no meža malku, vajadzēja palīdzēt, vasarā pelnījām naudu, strādājot pie saimniekiem. Es biju pat pārāk paklausīgs bērns. Ja esi pārāk labs, tev vairāk uzkrauj, un vecākā māsa, kura ir trīs gadus vecāka, to dažkārt izmantoja savā labā. Jaunākā māsiņa Zenta ir piecpadsmit gadu jaunāka par mani. Es mācījos vidusskolā, kad viņa mani sauca par mammu. Arī māti viņa tāpat uzrunāja, un tā Zentai bija divas māmiņas. Māte gan parasti sabiedrībā Zentu apsauca: “Netaisi kaunu māsiņai!”. Es mazo ļoti mīlēju, un laikam viņa to juta.
— Tehniskas lietas bērnībā jums neinteresēja?
— Nē, taču man patika skaldīt malku, pļaut zāli. Mazi būdami, gājām peļņā. Netālu dzīvoja veca tantiņa, izkaptis pār plecu, un gājām viņai talkā, par padarīto saņemot naudu. Daudzbērnu ģimenei rocība neliela, bet bērniem gribas uz kino aiziet, paši tam arī nopelnījām. Laukos dzīvojot, jau mazotnē visus darbus iemācies.
Sapni piepildīt nevar atļauties
— Katram jau skolas solā ir kāda izsapņota profesija. Kāda bija jūsējā?
— Gribēju kļūt par skolotāju, un laikam jau man bija arī talants. Vidusskolas gados skolasbiedriem skaidroju uzdoto, palīdzēju gatavoties eksāmeniem, un viņi mani saprata. Pasniedzu stundas arī jaunāko klašu skolēniem, un skolas vadība piedāvāja strādāt skolā un mācīties neklātienē. Biju izlēmusi studēt klātienē, iesniedzu dokumentus Daugavpils universitātes Pedagoģijas fakultātē, jau nokārtoju iestājeksāmenus. Māsīcas mani audzināja: “Pieci gadi mācīsies, vecākiem uz kakla sēdēsi? Tu to nevari!”. Izņēmu dokumentus, iestājos tirdzniecības skolā Balvos, sāku strādāt par pārdevēju un savu sapni aizmirsu. Padzirdējuši, ka strādāju veikalā, skolotāji no Rēzeknes man reiz bija atbraukuši pakaļ, taču viņi mani nesastapa, un tā tas palika.
Ar smaidu pa dzīvi
— Kas jums sagādā lielāko prieku?
— Bērni un mazbērni, es ar viņiem brīnišķīgi saprotos. Ar meitu varam izrunāties par visu. Kad dēls atbrauc ciemos, runājamies līdz vēlai naktij.
— Jūs savos gados labi izskatāties, tam ir sava jaunības recepte?
— Lai gan man jau pāri piecdesmit, sirdī jūtos jauna. Nesportoju un nekādas īpašas procedūras neizmantoju. Darbs man neļauj iesūnot, jo visu laiku jābūt kustībā.
— Esat optimistisks cilvēks?
— Čīkstētāja neesmu, un to arī nedrīkstu atļauties. Arī bērnu dēļ nē. Pašam vieglāk, kad ar smaidu pa dzīvi ej.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Antonija Janceva.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1950. gada 28. marts, Balvu rajona Krišjāņi.
NODARBOŠANĀS: auto un traktoru rezerves daļu pārdevēja SIA “Darbnīca K” veikalā Aizkrauklē.
IZGLĪTĪBA: vidējā, beigusi Rēzeknes vidusskolu.
ĢIMENE: dēls Sergejs (35), meita Sarmīte (21), divas mazmeitas — Jūlija un Olga.
HOROSKOPA ZĪME: Auns.
VAĻASPRIEKS: darbs dārzā, patīk dziedāt.
