Īsts velnēns — tā pēc kārtējā nedarba savu trīsgadīgo meitiņu raksturoja Mārīte un Jānis. Kur Eva gāja, tur, šķiet, bija plosījies viesulis — viss sagāzts kājām gaisā.
Īsts velnēns — tā pēc kārtējā nedarba savu trīsgadīgo meitiņu raksturoja Mārīte un Jānis. Kur Eva gāja, tur, šķiet, bija plosījies viesulis — viss sagāzts kājām gaisā.
Kad pēc ilgām pūlēm beidzot izdevās Jāņa mammu sarunāt par auklīti, jaunie vecāki atviegloti uzelpoja — nu būs mājās kārtība. Mārīte sāka strādāt, jo pēdējā laikā ar vīru bieži strīdējās par naudu. Nereti “naudas scēnās” nolūkojās arī Eva.
Kā ierasts, sestdien no rīta Jānis pa kluso gāja pēc aliņa, bet veikalā palika vaļēju muti — “piecīša”, kuru vakarrīt bija nobēdzinājis džinsu kabatā, nebija. Pārskaities kā lauva, viņš mājās atgriezās bešā. “Nu tas jau ir par daudz! Sieva sākusi pārbaudīt manas kabatas!” Jānis klusībā šķendējās un nolēma turpmāk būt uzmanīgāks un neslēpt naudu tik viegli atklājamās vietās.
Paēdis vakariņas, viņš dusmīgs devās uz guļamistabu un apstulba… Mazā Eva rakņājās viņa bikšu kabatās. — Ko tu te dari? — viņš pārsteigts iesaucās. — Mammītei naudiņu vajag! — atbildēja mazā. Nu Jānim bija skaidrs, kur palicis viņa “piecītis”.
Kad Jānis saniknots devās izskaidroties ar sievu, Mārīte bija bezgala izbrīnīta par pieciem latiem, kuri nezin kā uzradušies viņas makā. Uzzinājusi, ka labdare bijusi Eva, nākamajā dienā viņa meitiņu aizveda uz kafejnīcu.
Taču Jānis ilgu laiku staigāja domīgs: “Ja nu tā bija organizēta sieviešu sazvērestība, tad man sāksies grūti laiki.
