Mazzalvieši Zeltīti Odiņu allaž redz možu, dzīvespriecīgu un jaunu ideju pārņemtu. Viņa strādā sirdij tuvu darbu, jo viņai ļoti patīk darboties ar maziem bērniem un organizēt kultūras pasākumus. Apmēram gadu Zeltīte arī “izbaudīja”, kā jūtas cilvēks, kuram vairs nav darba. Taču Zeltīte šai problēmai tika pāri. Mazzalve, kurā viņa mīt jau vairāk nekā 20 gadu, nu kļuvusi tik tuva kā dzimtā puse. Viņa gandarīta atzīst, ka mazzalvieši ir darbīgi ļaudis.
VĀRDS, UZVĀRDS: Zeltīte Odiņa.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1967. gada 22. janvāris, Gulbenes rajona Līgo pagasts.
IZGLĪTĪBA: augstākā. Absolvēta Liepājas Pedagoģijas akadēmija un iegūts pirmsskolas skolotājas diploms.
DARBAVIETA: Mazzalves pagasta kultūras darba organizatore un pirmsskolas skolotāja.
ĢIMENE: šķīrusies, dēls Jānis mācās Rīgas tehniskajā koledžā.
VAĻASPRIEKS: rokdarbi, darbs dārzā.
HOROSKOPA ZĪME: Ūdensvīrs.
Aizraujas ar lellēm
— Jūs jau bērnībā gribējāt kļūt skolotāja?— Nevaru pateikt, vai es par to domāju. Vecākiem esam divas meitas, un mēs ar māsu vienmēr bijām kopā. Gan pirms skolas, gan arī vēlāk man ļoti patika spēlēties ar lellēm. Tētis tām izgatavoja gultiņas un citas mēbeles, vecāmāte manām skaistulēm šuva daudz kleitiņu un citus skaistus tērpus. Katrai lellei bija dzimšanas diena, kuru svinēja visa ģimene. Man pat atļāva šūt ar šujmašīnu un darināt leļļu apģērbu. Notika tā, ka abas ar māsu kļuvām par pirmsskolas skolotājām. Viņa dzīvo mūsu dzimtajā pusē pie vecākiem, kuriem ir sava saimniecība.— Kā jums radās interese par kultūras darbu?— Tas varbūt ir no mātes, jo viņa kolhozā rīkoja kultūras pasākumus un dziedāja sieviešu vokālajā ansamblī. Arī es skolas gados darīju visu, ko vien varēju — dziedāju un dejoju. Tas bija ļoti jauks laiks, jo pamatskolas korī bija jādzied obligāti, bet vidusskolā tajā uzņēma labākos dziedātājus, arī mani. Taču toreiz par kultūras darbu nedomāju, bet izvēlējos mācīties par pārtikas tehnoloģi. Diemžēl jau pirmajā kursā sapratu, ka šī profesija man nebūs sirdij tuva. Mācījos neklātienē un strādāju vietējā bērnudārzā par audzinātāju, jo toreiz “dārziņā” varēja strādāt tūlīt pēc vidusskolas beigšanas. — Tātad lelles jūs ir rosinājušas audzināt mazus bērnus? — Tā varētu teikt, jo darbs bērnudārzā man ļoti patika un palīdzēja izvēlēties īsto profesiju. Tūlīt iestājos Rīgas pedagoģiskajā skolā un uzreiz jutos savā vietā, jo man jau bija pieredze darbā ar mazajiem. Pedagoģiskā skola man deva ļoti daudz, ja es studētu uzreiz, man pietrūktu to zināšanu, ko guvu šajā skolā.Pēc skolas beigšanas nokļuvu Mazzalvē, jo kolhozā tikko bija uzcelts bērnudārzs. Es gan labāk būtu strādājusi Pļaviņās, jo no turienes būtu ērta vilciena satiksme ar Gulbeni, lai aizbrauktu pie vecākiem, taču Pļaviņās darba nebija, tāpēc ar prieku pieņēmu Mazzalves piedāvājumu un varu godīgi sacīt, ka ne mirkli šo izvēli neesmu nožēlojusi. Man patīk šīspuses skaistā daba un jaukie cilvēki, arī mani tuvinieki atzīst, ka Mazzalvē ir daudz jauku vietu.Es, protams, uzreiz iesaistījos arī pašdarbībā — dziedāju vokālajā ansamblī. Tas bija Krūmiņu kultūras namā, kurš tagad stāv pamests. Tagad mūsu kultūras pasākumi notiek pagasta padomes zālē vai sporta hallē.Drīz vien apprecējos, un man piedzima dēls, taču pēc vairākiem gadiem izšķīros, un tagad mēs ar dēlu dzīvojam divatā. Jāpierod, ka viņš mācās Rīgā un mājās ir tikai brīvdienās. Tāpēc, lai nejustos vientuļa, daru, ko spēju pagasta sabiedriskajā dzīvē.Zaudē darbu— Esat piedzīvojusi arī bezdarbnieces likteni. Kā tas gadījās?— Bērnudārzā nostrādāju desmit gadu, kamēr to slēdza, un mēs ar kolēģēm palikām bez darba. Mans dēliņš tajā laikā jau gatavojās skolai.Veselu gadu biju bezdarbniece. Sākumā jutos drausmīgi. Likās, ka nevienam neesmu vajadzīga, ka manā dzīvē ir vienīgi tukšums. Nomāktību nedaudz kliedēja studijas Liepājā, jo neilgi pirms bērnudārza slēgšanas, iestājos Pedagoģijas akadēmijā. Tāpēc, ka valdība paziņoja — bērnudārzu audzinātājām vajadzīga augstākā izglītība. Studijas turpināju, kaut gan nezināju, vai man šis diploms būs vajadzīgs. Toreiz bija tik daudz neskaidrību, ka nākotni paredzēt vai plānot nevarēju. Togad darīju visu, ko vien varēju. Piemēram, pieskatīju vairākus bērnus, kuriem pēc bērnudārza slēgšanas nebija, kur palikt, jo vecāki strādāja, bet vecvecāku nebija. Viņus atveda uz manām mājām, un tā mēs darbojāmies. Samaksu, kā jau laukos, nevarēja salīdzināt ar pilsētās strādājošo bērnu auklīšu atalgojumu. Taču es priecājos par to, kas man bija, un domāju, ka bērni man palīdzēja izvairīties no depresijas. Dzīve mainās — Tomēr piedarba tikāt?— Kad pagastā atbrīvojās kultūras darba organizatora vieta, to piedāvāja man. Es nekavējoties piekritu, jo bezdarbnieces statuss man, jaunai sievietei, nebija pieņemams. Tūlīt arī nodibinājām sieviešu sabiedrisko organizāciju “Ērberģietes”.— Toreiz šādas biedrības vēl nebija plaši izplatītas. Kā jums tāda ideja radās?— Lai cik dīvaini būtu, to mums ieteica vīrietis — Arvīds Grigāns. Viņš iedeva man avīzi ar rakstu par kādu sieviešu organizāciju, un tur bija arī rakstīts, kā saņemt Nīderlandes karalienes Juliānas fonda atbalstu. Tas finansēja tieši nevalstiskās sieviešu organizācijas un piešķīra naudu telpu remontam. Uzrakstījām projektu un saņēmām ap 36 tūkstošiem latu, lai atjaunotu tukšo bērnudārzu. Uzlikām jumtu un remontējām telpas. Iekārtojām divus korpusus, ierīkojām apkuri, un nu ar pagasta padomes palīdzību tur mīt arī pirmsskolas vecuma bērni, kuriem pieci, seši gadi. Es atkal strādāju ar šiem mazuļiem — man ir desmit piecgadnieku.Jāpiešķir ordenis— Cik liels ir jūsu pašdarbnieku pulks?— Kad sāku strādāt, bija koris un sieviešu ansamblis, kuru vadīja un joprojām vada Mirdza Blimberga. Bija un turpina darboties arī dramatiskais kolektīvs, kuru vada skolotāja Silvija Lisovska. Pašdarbībā piedalās diezgan daudz interesentu, arī ģimenes. Piemēram, Jautrīte un Boriss Dobrjas spēlē teātri, bet Agrīte un Jānis Kanopi dzied korī. Kādu laiku dejojām arī līnijdejas, nu vairs ne. Diemžēl deju kolektīvu nevaru noorganizēt, tomēr cerības neatmetu.Manuprāt, pašdarbnieki ir cilvēki, kuri pelnījuši ordeni. Laukos sanākt kopā nav nemaz tik vienkārši, tāpēc dziedātāju un teātra spēlētāju entuziasms ir apbrīnas vērts. — Mazzalvē arī pensionāri ir aktīvi.— Mums nav oficiāli reģistrētas pensionāru biedrības, taču viņu aktivitāte tāpēc nav mazāka. Man daudz palīdz pensionāre Brigita Krēmane. Divreiz gadā — Ziemassvētkos un maijā — mums notiek pensionāru balles.Nupat pēc Astras Saveļjevas ierosinājuma noorganizējām rokdarbnieču pulciņu. Es iemācījos adīt pirkstaiņus un pirmos sev jau noadīju.Sāpes sevī netur— Vai ar dzīvi esat apmierināta?— Grūti pateikt. Mana dzīve ir sadalīta vairākās daļās. Pateicoties vecākiem, man bija bezrūpīga bērnība, kad daudz guvu visam mūžam. Īpaši mājas izjūtu un saticīgas ģimenes laimi, kuru gan pašai neizdevās piedzīvot. Man ir draudzene, ar kuru dalos gan priekos, gan rūpēs. Es sāpes sevī neturu, kaut domās sarunājos ar kādu tuvu cilvēku. Var parunāt arī ar puķēm, palasīt grāmatas par dzīvespriecīgo Poliannu un Hariju Poteru. Tagad saprotu, ka dzīvē daudz palīdz pozitīva domāšana. Par to mani pārliecināja draudzene Olga. Ir brīži, kad gribas atgriezties bērnībā. Toreiz man likās, ka visi cilvēki ir labi, taču, kad kļuvu patstāvīga, sapratu, ka esmu augusi “siltumnīcā”. Vecāki mani no pasaules negācijām bija pasargājuši, taču visu mūžu viņi to nevar darīt, tagad visu jāpārdzīvo pašai. Sākumā nedaudz dusmojos, ka neesmu sagatavota reālajai dzīvei, bet, kad sāku visu apgūt, vecākiem teicu paldies, ka viņi mani tik ilgi spēja pasargāt no ļaunuma, cilvēku liekulības un meliem. Gribu, lai mani vecāki dzīvotu vēl ilgi un man būtu mājas, kur justies kā bērnībā. Esmu savā vietā un labu cilvēku vidū. Par došanos uz ārvalstīm nekad neesmu domājusi, man pat ekskursijās negribas tālu braukt. Man ir mana Latvija, un ar to viss ir pateikts.
Viedoklis par Zeltīti OdiņuMirdza BlimbergaMazzalvē— Zeltīte ir laba mātes savam dēlam, taču viņa paspēj visu, jo ļoti daudz strādā. Viņai ir apbrīnojama izturība un vēlēšanās būt sabiedrības vidū, organizēt un rosināt labus pasākumus. Viņa pati dzied un spēlē teātri, organizē ekskursijas, saprotas ar pašdarbniekiem un saviem mazajiem audzēkņiem. Zeltīte cilvēkus pieņem tādus, kādi viņi ir, tāpēc viņas atsaucība un enerģija līdzcilvēkiem neļauj skumt par kādu problēmu, bet cenšas palīdzēt. Viņai viss padodas, pat saimniecisko jautājumu risināšana. Pašdarbnieku jubilejās viņa katru sveic ar dzejas rindām un ziediem, jo pati audzē daudz puķu. Lai viņai veicas arī turpmāk!
