Daudzevietis Jurijs Lukevičs ir latvietis, taču dzimis un audzis Sibīrijā. Ilgus gadus strādājis Tālajos Austrumos, līdz pirms diviem gadiem atgriezies senču zemē Latvijā.
Daudzevietis Jurijs Lukevičs ir latvietis, taču dzimis un audzis Sibīrijā. Ilgus gadus strādājis Tālajos Austrumos, līdz pirms diviem gadiem atgriezies senču zemē Latvijā.
Piedzimst izsūtīto saimē
— Kādēļ jūs, latvietis, esat dzimis Sibīrijā? Vai ģimene tur nonākusi represiju dēļ?
— Savulaik uz Sibīriju izsūtīja vecvecākus, tur jau dzimuši mani vecāki. Krasnojarskas novadā izveidojušās pat veselas latviešu sādžas. Mēs dzīvojām vienā no tām — Lejasbulānā, slavenā Sibīrijas latviešu ciematā. Piecus kilometrus tālāk bija izsūtīto igauņu ciemats, divdesmit kilometru — krievu sādža, netālu dzīvoja arī ukraiņi. Krasnojarskas novadā uz dzīvi bija apmetušās dažādu tautību izsūtīto dzimtas.
— Vai svešumā par Latviju domājāt?
— Latvijā nekad nebiju bijis, tomēr par to daudz dzirdēju. Iztēlojos, kāda dzīve ir tūkstošiem kilometru tālajā Latvijā.
— Jūs labi runājat latviski. Vai latviešu valoda Sibīrijā nav aizmirsta?
— Savā starpā sarunājāmies tikai latviski, arī ar kaimiņiem sazinājāmies dzimtajā valodā. Krievu valodu lietojām vienīgi ārpus ciema, arī skolā mācības bija krieviski. Latviski runāt man nav problēmu, vienīgi lasu labāk krievu valodā. Tā vieglāk.
Izklīst plašajā pasaulē
— Kā nokļuvāt Latvijā?
— Es ģimenē biju jaunākais bērns, brālis un abas māsas bija devušies projām no Lejasbulānas, savu dzīvi iekārtojuši. Man arī gribējās apskatīt pasauli, tādēļ pēc 10. klases pirmo reizi atbraucu uz Latviju. Ciemojos pie tantes Jēkabpilī, viņa jau sen dzīvoja Latvijā. Te pagāja pusgads, līdz 1981. gada pavasarī mani iesauca dienestā. Tomēr pat pusgada pietika, lai saprastu, ka Latvijā dzīve ir savādāka nekā Sibīrijā. Man šķita — labāka.
— Tomēr dzīvot Latvijā sākāt nesen. Kādēļ uzreiz te nepalikāt?
— Nevarēju izlemt, jo Sibīrijā bija pārāk pierasts, tur pavadīta bērnība. Pēc armijas 1983. gadā devos atpakaļ pie vecākiem uz Lejasbulānu. Brālis jau strādāja meža dienestā Tālajos Austrumos. Atbraucis atvaļinājumā, viņš mani aicināja pie sevis. Piekritu un devos Latvijai pretējā virzienā — uz Tālajiem Austrumiem.
No dokera līdz priekšniekam
— Kā veidojāt savu dzīvi Tālajos Austrumos?
— Dzīvoju pie brāļa, strādāju Slavjankas rajona Pasietas ostā par dokeri. 1985. gadā apprecējos ar vietējo meiteni, pēc gada piedzima meita. Vēlāk brālis devās uz Latviju, bet es paliku Pasietā. Traģisks nelaimes gadījums manu dzīvi mainīja: no Japānas ostā ieveda cauruļu kravu. To vajadzēja pārkraut, nelaimīgi man uzkrita caurules. Ilgi ārstējos slimnīcā, pārcietu smagu operāciju. Traumu dēļ dokera darbu zaudēju, man piešķīra 3. grupas invaliditāti. Tikai pēc gada atļāva strādāt vieglu darbu ostas noliktavā.
— Jūs minējāt, ka esat strādājis muitā. Vai Tālajos Austrumos?
— Jā. Līdz 1988. gadam nostrādāju noliktavā, bet tad man piedāvāja inspektora vietu muitā pie Ķīnas robežas. Uzkalpojos pat līdz priekšnieka amatam. Muitā strādāju līdz 1993. gadam.
Ciemos ķīniešu restorānā
— Pie Ķīnas robežas bija interesanta dzīve?
— Jautrības netrūka. Bieži tikāmies ar ķīniešiem, braucām pie viņiem ciemos. Viņi mūs, padomju muitniekus, veda ekskursijā pa Kunčuņas pilsētu, mieloja savā restorānā.
— Vai ēdāt arī eksotiskos ķīniešu ēdienus?
— Tur bija tādi ēdieni, kuriem nosaukumus nezinu, kur nu vēl sastāvu. Var jau būt, ka arī čūskas gaļu baudījām. Nezinu.
— Kāds jums iespaids par ķīniešiem?
— Ķīnas iedzīvotāji nāca pie mums strādāt. Mūsējie deva viņiem zemi apstrādāt. Kā viņi strādāja! Visu dienu salīkušām mugurām pa lauku darbojās. Bija varena raža. Iepriekš neko tādu nebiju redzējis — tik daudz mācēja izaudzēt. Ķīnieši bija čaklāki par vietējiem iedzīvotājiem. Ļoti pieklājīgi — visu laiku klanījās. Ķīniešiem raksturīga arī cieņa pret vecāko. Tāds bija katrā grupā, un pārējie viņu klausīja bez vārda runas. Tāpat viņiem patīk pasniegt dāvanas. Pat visnabadzīgākie, robežu šķērsojot, mums deva dāvanas. Mēs neņēmām, viņi apvainojās. Tādi apbrīnojami cilvēciņi.
Dzīvību glābj Latvijas mediķi
— Muitā strādājāt līdz 1993. gadam. Ko darījāt pēc tam?
— Tajā gadā ar mani atkal notika nelaime — nokritu un guvu smagas traumas. Atkal nonācu slimnīcā, pārcietu operācijas. Ārstu rīcība man vēl tagad nav saprotama: lika celties, neļāva gulēt. Bet man sāpēja, nevarēju paiet. Tā mocījos vairākus mēnešus, līdz atbrauca brālis un 1994. gadā aizveda mani uz Latviju ārstēties. Te mediķi uzreiz konstatēja, ka gūžas kauls nopietni traumēts. Veica sarežģītu operāciju. Tālajos Austrumos es būtu palicis kroplis uz visu mūžu, Latvijā ārsti mani izglāba. Pēc tam pusgadu ar kruķiem staigāju, tomēr braucu atpakaļ uz Pasietu. Taču tur viss bija mainījies: darbs zaudēts, arī ģimene izjukusi. Vēl reizi atbraucu uz Latviju, tad atkal atgriezos Tālajos Austrumos, līdz brālis vilktin atvilka uz Latviju. Viņš teica: “Ko tev svešumā darīt? Nāc labāk uz Latviju, te dzīvot labāk.” Nu Latvijā jau divi Jaungadi sagaidīti.
— Sibīrija vai Tālie Austrumi jūs atpakaļ nevilina?
— Ko tur darīt? Varbūt vienīgi aizbraukt paskatīties, kā dzīve rit, bet neko vairāk. Tēvs Sibīrijā sen miris, māte atnāca dzīvot uz Latviju, arī jau astoņus gadus mirusi. Viena māsa dzīvo Ukrainā, otra māsa un brālis — Latvijā. Sibīrijā man vairs nav ko darīt, tur palicis tikai brālēns. Arī Tālajos Austrumos bijušajai sievai cita ģimene. Man tur nav ko meklēt.
Māsu redz reti
— Jūsu dzimta izklīdusi plašajā pasaulē. Vai bieži satiekat savus tuviniekus?
— Ar brāli tiekos regulāri, viņš dzīvo tepat Aizkrauklē. Arī māsa Valentīna no Kandavas brauc ciemos, bet Ukrainā dzīvojošo māsu Rasmu gan neesmu pāris gadu redzējis. Viņa labprāt atbrauktu ciemos, bet sarežģīts vīzu jautājums, arī naudas tādam braucienam vajag diezgan daudz. Gribētu apciemot meitu, bet uz Tālajiem Austrumiem aizbraukt grūti, tādēļ sazināmies ar vēstulēm.
— Jūs ilgi nevarējāt izlemt pārcelties uz dzīvi Latvijā, tomēr beigās esat te. Vai tikai tādēļ, ka labāka dzīve?
— Dzīve te tiešām labāka, ja vien ir darbs. Vairākus mēnešus esmu bezdarbnieks, nav darba jau kopš novembra. Laiku īsinu, pašmācības ceļā apgūstot datoru, rakstot vēstules radiem. Uz Latviju nācām tāpēc, ka te ir mūsu saknes. Tam ir ļoti liela nozīme.
— Ja būtu jāizvēlas šodien, kādu lēmumu pieņemtu?
— Dzīvot Latvijā. Te ir pavisam cits dzīves līmenis, daudz labāks. Tomēr Rietumiem tuvāk! Tālajos Austrumos, Sibīrijā krīzi vēl tikai piedzīvo, Latvija no tās pamazām jau atkopjas.
Svešas valsts pilsonis
— Vai jūs esat Latvijas pilsonis?
— Nē, kaut pēc tautības esmu latvietis, dzīvoju ar Krievijas pasi. Interesējos par iespēju iegūt Latvijas pilsonību, bet man pateica, ka jāatsakās no Krievijas pilsonības, tad dabūšot Latvijas nepilsoņa pasi. Man tāda nav vajadzīga. Prasu dubulto pilsonību — arī tā nedrīkst. Tādēļ es, latvietis, dzīvoju Latvijā, bet esmu Krievijas pilsonis. Neko darīt. Dīvaini likumi — latvietis nevar būt pilsonis!
— Jūs daudzevieši neuztvēra kā iebraucēju no svešas valsts?
— Es gan nezinu, ko domā citi, taču attieksme ir ļoti laba. Mani pieņem kā savējo, kā latvieti, kāds arī esmu, kaut svešumā dzimis un audzis.
Ziemassvētkus nezina
— Kas jūs Latvijā pārsteidz? Vai ir kas tāds, kā nebija Sibīrijā?
— Piemēram, ziema. Nupat bija mīnus trīsdesmit grādu. Visi vaimanā par lielo salu. Kas tad tas pa salu — Sibīrijā tas ir normāli, tur dzīvoju mīnus četrdesmit piecos grādos. Mani pārsteidz arī latviešu senās tradīcijas, par kādām Sibīrijā nezināju. Te Ziemassvētkus svin plašāk nekā Jaungadu. Man tas bija pārsteigums. Sibīrijā galvenie svētki ir Jaungads, bet Ziemassvētkus zina retais. Tikai vecāki cilvēki atcerējās, ka tādi svētki vispār ir.
— Sibīrieši ir viesmīlīgi ļaudis. Vai arī jums piemīt tāda īpašība?
— Tur visa sādža viens pie otra iet ciemos, bet Latvijā ļaudis uz viesībām kūtrāki. Te kaimiņš bieži nezina, kas mīt blakus dzīvoklī. Esmu pieradis ciemiņus pieņemt jebkurā laikā un durvis nekad neslēdzu, vienīgi naktī aiztaisu aizbīdni. Domāju, tādi ir visi cilvēki — viesmīlīgi un laipni viens pret otru. Nē, tu nepareizo cilvēku esi sarunai izraudzījies! Vajadzēja varoni, kādu īpašu cilvēku. Es sevi par tādu neuzskatu.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Jurijs Lukevičs.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1963. gada 3. februāris, Krasnojarskas novads, Lejasbulānas sādža.
IZGLĪTĪBA: vidējā.
PROFESIJA: muitas speciālists.
NODARBOŠANĀS: šobrīd bezdarbnieks.
ĢIMENE: šķīries, brālis Vasilijs, māsas Rasma un Valentīna.
VAĻASPRIEKS: laika tik daudz, ka vaļasprieku nespēj izvēlēties.
HOROSKOPA ZĪME: Ūdensvīrs.
