Kontrasti, kas apvienoti Žannā, ir trauslums un liels spēks. Tie vērš viņu magnētiski pievilcīgu. Skrīverieši Žannu Ozoliņu atceras no deviņdesmitajiem gadiem, kad viņas šūšanas salonā tapa daudz skaistu tērpu. Tagad bijusī skrīveriete ir viesu mājas vadītāja, bet brīvajā laikā glezno. Vizuālo mākslu Žanna, kurai ir ekonomistes izglītība, nekad nav mācījusies, viss apgūts pašmācībā. Viņas gleznu izstāde šobrīd aplūkojama Skrīveru kultūras centrā.
Patīk skaistums
— Eksponētajām gleznām nav nosaukumu, bet katram darbam esat pievienojosi tautasdziesmu.
— Nebiju gatavojusies izstādei, bija ieplānots brauciens pie bērniem, un man divu dienu laikā gleznas vajadzēja sasaiņot un atvest. Nosaukumu darbiem nebija. Tas bija neilgi pirms 18. novembra, un, svētku sajūtu iedvesmota, izdomāju kaut ko latvisku — un kas gan latviskāks par tautasdziesmām! Pieķēros un īsā laikā to visu izdarīju. Pusmūžu esmu dejojusi tautas dejas, piedalījusies Dziesmu svētkos. Patīk latviešu austie grīdceliņi, rakstainās segas, daba, tradīcijas. Un arī tas darbos ir redzams.
— Kas ir tas dzinulis, kā dēļ ar krāsām jāizsaka sajūtas un pārdzīvojumi?
— Par to, kādēļ to daru, sāku domāt, kad viena ļoti laba draudzene, manas jaunākās meitas krustmāte, skrīveriete Ināra Plakane, pasakot, ka jārīko izstāde, mazliet izgrūda mani no komforta zonas. Līdz tam biju baigi labi iekārtojusies, jutos ļoti labi savā “zelta būrītī” — darbs “Aļņos”, pagleznoju, izeju dārzā, paravēju puķes, vakarā iemalkoju vīna glāzi. Man ir tā iekšējā mukšana — esmu emocionāla, ļoti pārdzīvoju, un man dvēseliski sāp. No visa, kas šādus pārdzīvojumus varētu radīt, mūku. Biju domājusi atvest gleznas un pēc tam klusi paņemt, bet nekā — atklāšana un viss ar to saistītais. Tad bija jāsāk domāt — kas tas ir, ko daru, kāpēc gleznoju? Un pēdējās divas nedēļas šo notikumu iespaidā distancējoties paskatījos uz sevi no malas, daudz par sevi sapratu. Gleznoju, jo man patīk skaistas lietas. Man ir ļoti skaists dārzs — vārdu sakot, šī te ideālā, pasakainā pasaule. Un tad, kad to sāk raustīt, es lienu aliņā. Distancējos. Gleznošana ir tā aliņa. Tajā brīdī nedomāju ne par ko. Notiek process, galvā viss izslēdzas, domu nav, ir tikai krāsas, sajūtas. Manuprāt, vārds “mākslinieks” ir varens un dižs. Un es sevi tā īsti nevarētu saukt. Gleznojot neesmu domājusi par izstādēm, par kādu atzinību vai citu cilvēku viedokli. Man ir pilnīgi vienalga, es to daru sevis pašas dēļ. Tāpēc, ka man patīk! Un tādēļ izstāde man ir pārsteigums. Viena no dāvanām, ko piespēlē dzīve, no tām dāvanām, ka paliec pavērtu muti. Dzīvē vispār reizēm notiek tādi brīnumi, ko pat nespēj lāgā aptvert un tiem noticēt.
Atdod sevi visu
— Atceraties, kā tapa pirmais darbs?
— Nekad neaizmirsīšu tās sajūtas. Glezna man stāv mājās goda vietā. Tā ir briesmīga! (Smejas.) Bet ļoti dārga man. Bija agrs pavasaris, kad vēl sniegs un dubļi, no zemes spraucas pirmie sniegpulksteņi. Stāvēju un skatījos, kā tā mazā puķīte mēģina pacelt galvu, un manī bija sajūtas — cik trauslam ziedam vajag milzīgu spēku, kas liek pārvarēt visus šķēršļus, lai tiktu pie gaisa un saules! Tajā dienā aizbraucu uz Rīgu, nopirku krāsas, un tās puķes man vajadzēja dabūt uz papīra. Trīs mazi kāti baltām galvām un apkārt zeme kopā ar debesīm sajaukusies. Ziedi rāmi, bet pasaule tāda nemierīga. Pēc tam apstāties vairs nevarēju. Pirmajos gados gleznoju kluso dabu, ziedus, lai vienkārši iemācītos krāsas, iemācītos vilkt līniju — tehniskas lietas.
Tas cilvēks, kas glezno, ir nedaudz atšķirīgs no ikdienišķā. Gleznojot atkailinies. Reizēm var mālēt nedēļu, pat divus mēnešus nekas nesanāk. Tās čaulas ir uzaugušas tik biezas, ka netiec pats sev klāt. Un vēl ir brīži, ka dienā pat divas gleznas var uzgleznot. Man jābūt ļoti sakārtotai dzīvei, lai varētu gleznot. Tajā brīdī nedrīkstu domāt ne par naudu, ne rēķiniem. Gleznošana būtībā ir šausmīgi egoistiska nodarbe. Vai nu atdod sevi visu tam un nedrīkst būt nekas cits svarīgāks, vai vispār nekas nesanāk.
— Savus darbus piedāvājat pārdošanai interneta portālā.
— Glezno, glezno, beigās tās bildes pilns skapis, nav, kur likt. Domāju, ko ar tām visām iesākt, un nolēmu piedāvāt interneta veikalā. Pa drusciņai pērk. Piedāvājums ir milzīgs, mākslinieku pasaulē ir daudz, kur nu vēl mākslinieki ar lielo burtu. Bet, ja cilvēkiem patīk un viņi par to vēl gatavi samaksāt naudu — super! Mani darbi aizceļojuši uz Ameriku, Franciju, Angliju, Vāciju, tālākais nonāca Jaunzēlandē. Paskatījos kartē, kur man jāsūta, pārmetu krustu — ka tik neizjūk pa šņorēm līdz tai Jaunzēlandei! Tā tās aizklīst pa pasauli.
Nopelna bez asins garšas
— Ja pirms desmit gadiem jums kāds teiktu, ka gleznosiet un būs arī personālizstāde, vai spētu tam noticēt?
— Nemūžam! Nekad nav bijusi doma par ko tādu. Lielākoties savā profesionālajā darbā esmu bijusi radoši vadošos amatos. Ilgu laiku pavadīju priekšnieka krēslā, bet nu varu teikt, ka atpakaļ tajā nokļūt negribētu. Aktīvi darbojos jau skolas laikā — biju kultordze, vadīju pasākumus. Tolaik neko nevarēja dabūt, veidojot izrādes, tērpus šuvām paši. No skolas laikiem tas vadītājas gars iekšā. Un vēlāk nekur tas nepaliek, tāpat “izlien” ārā. Pēc vidusskolas pabeidzu šūšanas kursus un sāku mājās šūt. Tolaik jau dzīvoju Skrīveros. Parādījās viena kunde, otra, trešā, un bija jāsāk paplašināties. Tad uzradās otrā un trešā šujmašīna, kad vairs netiku galā ar darbiem, bija jāņem palīgs. Tā pamazām izveidojās šūšanas darbnīca Skrīveros. Salonā bijām četras piecas meitenes. Rīkojām modes skates gan Skrīveru kultūras namā, gan Aizkrauklē pilsētas svētkos, manā dzimtajā pusē Jumpravā taisījām modes šovus. Tie bija ļoti skaisti laiki. Vienmēr atceros ar lielu gandarījumu.
— Kādēļ beidzāt darboties?
— Rīgā atvēra pirmos lielveikalus. Vēl kādu pusgadu izturējām, pēdējos mēnešos pat algu sev vairs nemaksāju. Domāju, kā samaksāt salona meitenēm, noturēt kolektīvu, jo jutos līdzatbildīga — cilvēks pieņemts darbā, nesamaksāt nevar. Nākamais solis bija vadītājas darbs vācu zīmola “Hugo Boss” filiālē Brocēnos. Tur labi maksāja. Tobrīd paliku viena ar bērniem un man bija vajadzīga nauda. Darbs nežēlīgs — 14 stundu dienā 365 dienas gadā! Dzīvoju Ogrē un strādāju Brocēnos. Piecos jāceļas, pussešos jāizbrauc. Astoņos, deviņos darbu beidz, un pirms pusnakts esi mājās. Kaut kad man varbūt likās, ka tas ir baigi forši. Tas bija liels rūdījums, pieredze. Un otrs ieguvums, arī liela vērtība — iespēja saprast, ka man to patiešām nevajag. Gandrīz desmit gadu esmu mazāka uzņēmuma vadītāja — man ir viesu māja “Aļņi”. Ar to nopelnu bez asins garšas mutē.
Ar punci uz barikādēm
— Kas vēl piepilda ikdienu?
— Nūjoju vismaz trīs reizes nedēļā. Man patīk ritmiskā, meditatīvā kustība. Noej desmit kilometru un atnāc mājās daudz sakārtotāks. Netešos es baigi cilvēkos. Jo vairāk paliek gadu, jo mazāk mantu, apkārtējās sabiedrības man vajag. Tā vietā arvien svarīgākas kļūst garīgās vērtības. Man patīk staigāt pa mežu, stundām varu tajā pazust, esmu rūdīts tūrists, varu gulēt teltī, iet kalnos. Un, ja man jāizvēlas ceļojums, kur doties — pilsētu, kalniem, tad izvēlēšos, kur ir maksimāli mežonīgi. Ar minimālu komfortu. Lasu mākslas grāmatas, dodos uz izstādēm.
— Labprāt ceļojat?
— Man patīk pasaule. Varu aizbraukt uz jebkuru vietu, esmu daudz ceļojusi, bet dzīvot gribētu tikai un vienīgi Latvijā. Te man viss ir mīļš un labs — katrs zāles stiebrs! Mums ir četri gadalaiki, burvīgas krāsas, nu kur vēl skaistāku valsti! Mūsu mūzika un dzeja — Imants Ziedonis, Ojārs Vācietis, Imants Kalniņš… Te ir mana valoda, nekad kādā citā valodā nespēšu tā izteikties, sarunāties kā dzimtajā. Šī ir mana zeme līdz mielēm. Kur citur šo visu var dabūt? Atceros, kā ar punci, gaidot vecāko meitiņu, kopā ar vīru sēdēju barikādēs Latvijas Televīzijā. Esmu cīnījusies par savu valsti, tas man bijis svarīgi, ir joprojām. Šīs ir tās lietas, kuru aprakstīšanai, izteikšanai nekad nebūs precīzu vārdu. Kā var raksturot mīlestību pret zemi, akmeni, koku? Priecājos par apkārtējo pasauli.
— Par politiskajām norisēm runājot…
— Mēs dzīvojam tādā valstī, kādu esam pelnījuši, kādu esam to veidojuši. Varbūt gribētu nezin kur aizmukt, bet kur… Par politiku labāk vispār nerunāt, jo, tiklīdz par to sāku domāt, tā iekšā viss vārās un pagleznot pusgadu nevaru! (Smejas.)
Vizītkarte
VĀRDS, UZVĀRDS:
Žanna Ozoliņa.
DZIMŠANAS VIETA UN LAIKS: Sigulda, 1969. gada 22. maijs.
IZGLĪTĪBA: augstākā.
ĢIMENE: divas meitas.
DZĪVESVIETA: Ogres novads.
NODARBOŠANĀS:
viesu nama vadītāja.
VAĻASPRIEKS: gleznošana.
