Gads pagājis, un pienācis laiks mūsu ikgadējam salidojumam. Ar skumjām tomēr jākonstatē, ka mūsu kļuvis mazāk — daži aizvadīti smilšu kalnā, dažiem saasinājušās veselības problēmas, jo visi jau esam pārkāpuši astoņdesmit gadu slieksni. Un tomēr izturīgākie, uzņēmīgākie arī šogad pulcējāmies pie Rasmas Koknesē. Vispirms tikāmies Kokneses centrā, lai to apskatītu. Izstaigājām parku, priecājāmies par to, cik veiksmīgi var piešķirt otru dzīvi nokaltušiem kokiem, veidojot skulptūras, iepriecināja dīķi ar strūklaku un peldošiem puķu groziem, ziedu tauriņš, Rasmas stāsts par drosmīgo koka pīli, kura ligzdu iekārtojusi koka skulptūras galotnē un izvedusi “tautā” vienpadsmit pīlēnus. Nopriecājāmies par koknesiešu kārtības un tīrības mīlestību.
Tad devāmies uz Rasmas lauku mājām. Klusumā un skaistā apkārtnē pagāja laiks, kavējoties atmiņās par skolas gadiem — par fizkultūras stundām, kad vajadzēja apgūt līdztekas, rāpties pa virvi, lēkt pāri bukam, katru stundu sākot ar soļošanu, vingrinājumiem. Atcerējāmies, kā mūsu zēni militārās mācības stundās soļoja šautenēm plecos, veidojot vingru stāju. Runājām arī par aizvadītajiem Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem. Liekas, ne bez vainas ir aizraušanās ar datoriem, internetu vairākas stundas bez pārtraukuma, trūkst fizisko nodarbību. Ar labiem vārdiem pieminējām fizkultūras skolotāju Artūru Grīvnieku, latviešu valodas skolotāju Apolināriju Grīvnieci, klases audzinātāju, ķīmijas skolotāju Vilhelmīni Kārkliņu, dziedāšanas skolotāju Paulu Mežuli, vēstures skolotāju, visu iemīļoto Irēnu Dūmu.
Tā pagāja stundas — atmiņas lika justies jauniem un spēcīgiem, aizmirsās visas sāpes locekļos, visus vienoja kopējais draudzības siltums, kas plūdis 62 gadu garumā un, laikam ritot, kļūst arvien ciešāks, plašāks. Esam priecīgi par šīm atmiņām, kas liks sildīties visu nākamo gadu.
