6. maijā šīgada makšķerēšanas sezonu atklāja bebrēnietis Andris Āriņš. Jau dažu stundu laikā Daugavā pie Kokneses, Baznīcas līcī, viņš ar gruntsmakšķeri noķēra vairākus paprāvus plaužus.
6. maijā šīgada makšķerēšanas sezonu atklāja bebrēnietis Andris Āriņš. Jau dažu stundu laikā Daugavā pie Kokneses, Baznīcas līcī, viņš ar gruntsmakšķeri noķēra vairākus paprāvus plaužus. Lielāko no tiem ap kilogramu svarā.
— Makšķerēt sāku samērā nesen, — saka Āriņa kungs. — Nekad tā īsti neatlika laika, bija daudz jāstrādā. Pēc darba Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanā sabojāta veselība, un atpūta pie ūdens nāk tikai par labu. Kad upmalā pavadītas vairākas stundas, jūtos atpūties un možāks. Vērojot makšķeres, nav laika drūmām domām. Rodas azarts, jo nekad precīzi nevar zināt, kurš izrādīsies veiklāks — tu pats vai zivs.
Uz āķa parasti lieku slieku čemuru, bet barotavā mīklu. Baznīcas līcī straumes nav, tāpēc var iztikt bez atsvara. Vienīgi spēcīgs vējš mazliet traucē, un ne vienmēr var iemest tajā vietā, kurā vēlos.
Baznīcas līcis ir ļoti laba makšķerēšanas vieta. Te gan zem ūdens slēpjas bedres un koku celmi, taču vienmēr var vilkt labus lomus. Vietā, kur parasti makšķerēju, krasts ir ļoti lēzens. Reizēm iebrienu dziļi ūdenī, iemetu makšķeri tur, kur vēlos, iznāku no ūdens un nostiprinu krastā. Tad var apsēsties uz celma un vērot, vai nesakustēsies zvaniņš. Plaudis parasti auklu nogulda zemē, tad strauji velk dziļumā. Šajā brīdī jāpiecērt.
Lielākais breksis, ko esmu noķēris, ir 1,8 kilogramus smags. Bija krietni jānopūlas, lai viņu izvilktu. Sevišķi tāpēc, ka pie krasta parasti ir daudz ūdenszāļu, kurās zivs sapinas un pasprūk. Labi, ja tuvumā ir vēl kāds makšķernieks, kurš var iebrist ūdenī ar uztveramo tīkliņu un palīdzēt. Man šo ūdenszāļu dēļ reiz jau paspruka ļoti liels breksis. Viņš noteikti bija vairākus kilogramus smags — līdz zālēm pievilku itin viegli, bet tad zivs sāka pretoties un aizpeldēja.
Āriņa kungam zivis vislabāk garšo tikko ceptas vai arī karsti kūpinātas un nule kā izņemtas no žāvētavas:
“Iedomājoties vien tikko žāvētu breksi, pārkaisītu ar zaļumiem vai sieru, jau siekalas saskrien mutē. Zivju cepšanu gan uzticu sievai. Viņas ceptās zivis vienmēr ir sulīgas un ļoti gardas.
