Skrīverietis Roberts Ziemelis savu iekšējo pasauli visvairāk un ilgāk izpaudis, radot kokgriezumus, vēlāk arī gleznojot. Rīt, 6. februārī, viņam apritēs 95 gadi.
Sāk, ganos iedams
Šaurajā un stāvajā Piekrastes ielā viena no strauji lejupkrītošam reljefam piekļautajām mājām, paša būvēta. Īsajā celiņā no vārtiņiem līdz durvīm kokgriezumu “godasardze” pasaka priekšā mājas saimnieka nodarbošanos. Arī mājā ik istaba piepildīta darbiem — glīti grebtos rāmjos pie sienām tikšķ laika skaitītāji. Meistara roku rūpīgi darinātā masīvā ietvarā pretim veras spogulis. Apsveicināmies, un meistars aicina uz otro stāvu. Pa diezgan stāvām kāpnēm nokļūstam istabā — darbnīca, kur viņš pavada lielāko daļu laika.
Uz galda Antona Čehova īso stāstu krājums. Kā paklausīgi kareivji, gaidot kārtējo uzdevumu, darbnīcas plauktā rindojas meistara darbarīki — kaltiņi, zāģīši. Molberta krāsu kastē — eļļas krāsu tūbiņas. Logi uz autoram vien zināmu, personisku pasauli ir gleznas, kurās dabas ainavas — balti piesnigušas mežmalas, pavasara saspringtais, maigais zaļums vai tveicīgs siena laiks. No plauktiem istabas puskrēslā noraugās meistara darinātie dzīvnieciņi, putni — stilizēti, izteiksmīgām formām, to ir daudzi desmiti. Kad Robertu vēl dēvēja par Robuku un viņš, mazs puika, gāja ganos vecāku rentnieku saimniecībā, tapa pirmie grebumi. Bet pamatīgāk kursos prasmes apgūtas, jau vīra gados esot.
Formu nosaka koks
“Ka jau jūs atnākuši esat, tik ātri projām netiksiet. Kamēr visu apskatīsiet,” smaida meistars un kārto savus kokgriezumus apskatei. “Tā, ko redzat, ir tikai puse no darbiem — kādreiz izstādei vestie, vēl somās salikti. Daudzi darbi aizdāvināti, kādreiz arī tos pārdevu.”
Viņš rāda uz galda mapītē sakārtotos goda rakstus, pateicības, publikācijas, katalogus, kuros iekļauti daiļamata meistara darbi. Vairāki darbi ir Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. Daudzi aizceļojuši tālu pasaulē uz citām valstīm — Norvēģiju, Somiju, Franciju, arī pāri okeānam uz Ameriku. Roberts Ziemelis visu mūžu strādājis mežā, bet kokgriezumi ir sirdslieta. Staigājot pa mežiem, materiāli arī nolūkoti. Idejas stilizētajām koka figūriņām biežāk radīja pats koks — materiāls, no kura tās darinātas. Meistars tās izgrebis no izaugumiem, vispirms katru kārtīgi izpētot, kam konkrētā forma līdzinās — nedaudz jānoņem nost, līdz atklājas vajadzīgās formas.
— Darbos redzamās ainavas gleznojat pēc fotogrāfijām vai dabā?
— Tagad tikai ar eļļu, kādreiz ar guašu gleznoju. Šoziem nestrādāju, tikai uznākot iekšējai nepieciešamībai, iedvesmai. Piemēram, iedomājos, atceros skaistu vasaras dienu, tveicīgu siena laiku. Vai Ogres upes malu, saulainu vasaras dienu — uzreiz sāku mēģināt to uzlikt ar krāsām. Ja sajūtu nav, tad iznāk tehnisks darbs. Lielākoties strādāju, iedvesmas vadīts. Zīmēju jau skolas laikā, pindzelēju ar ūdenskrāsām. Septiņpadsmit gadu bija, kad devos uz Rīgu, strādāju telefonu centrāles darbnīcā. Sākumā mani kā mācekli lika pie visiem zemākiem darbiem, maksāja 50 santīmu stundā. Tā kā zīmēšana labi padevās, piekomandēja vienā darbnīcā — meistars uzķēra, ka precīzi krāsoju. Paralēli mācījos Kārļa Brencēna vadītajos vakara zīmēšanas kursos Mākslas akadēmijā. Akadēmijā mani nepieņēma, nebija vidējās izglītības.
Visādi kūleņi bijuši
— Vai bija vēlme iegūt vidējo izglītību, iestāties akadēmijā?
— Laikam tā vēlme tik stipra nebija. Rīgas dzīve man nepatika. Pa priekšu izgudroju, ka mācīšos par piensaimnieku. Pāris dienu pamēģināju, bet man, pūcei, tā agrā celšanās — no rīta četros, piecos jābūt augšā, vēl smagumi jācilā — nederēja. Gudroju atkal, ko darīt — gribējās laukus, brīvību, domāju — iešu par mežsargu. Mācījos Aizupes meža skolā. Esmu meža tehniķis. Visu mūžu nodzīvots pa mežu, mednieks biju.
Pirmā darbavieta, kurā Roberts sāka strādāt, bija Krapes virsmežniecība, pēdējā — Skrīveru mežniecība. Abi ar sievu Lūciju pārnāca dzīvot uz Skrīveriem. Daudz spēka un laika veltīja mājas celtniecībai, sieva bijusi liela palīdze. Izaudzinājuši meitu un dēlu, priecājušies par mazbērniem. Nu jau Lūcija aizsaulē.
— Sieva bija no Krapes. Iepazinos ar viņu burtiski uz ielas — gāja kopā ar draudzeni, kuru es mazliet pazinu. Nāca pretim, un sākām runāt. Tādas acis viņai bija — dzirkstošas. Visiem tādas dzirkstis nav. Kopā kādus sešdesmit gadus bijām.
— Bijāt saskanīgs pāris?
— Reizēm bija viss kas. Nenožēloju. Dzīve ir dzīve, kā gadās — tā aiziet. Grūti pašam pateikt, kā pareizāk, kā labāk. Jaunībā visādi kūleņi iet. Daudz ko dzīvē esmu nepareizi darījis, morāli, emocionāli parādā palicis. Bet tās kļūdas tagad var tikai apzināties, ne izlabot. Nekādi nevar teikt, ka esmu zelta cilvēks.
Ziemassvētku brīnums — jauna drēbju kārta
— Jūsu skolas un agrās jaunības laiks bija divdesmitie, trīsdesmitie gadi, arī Ulmaņlaiks, kas nu jau kļuvis gluži par teiksmainu posmu Latvijas pastāvēšanas vēsturē.
— Pirmās Latvijas laiks mums kā rentniekiem nekādi zelta laiki nebija. Kādam bija, kādam ne. Jaunsaimnieki mellu muti strādāja, lai kas būtu. Ulmanis atbalstīja saimniekus. Aizsargi pagastos bija lieli vīri, parasti tie bija saimnieku dēli. Tēvam un mātei nekas nepiederēja. 1921. gadā viņi no Babītes pārnāca uz Ogresgalu par rentniekiem. Mūsu zeme nebija auglīga, nācās pacīnīties, lai kaut kas izaug. Divdesmit vai vairāk gadu maksājām bankai, lai māju izpirktu. Māte, sizdamās nost, strādāja, lai nomaksātu renti. Tēvam patika iedzert, tā jau viņš strādāja. Dzīvojām nabadzīgi, mājā, kas vāciešiem kādreiz bija kā pagaidu māja izbūvēta nodegušās muižas ēkas vietā. No tās gan nekas nebij’. Ziemā traki salām — no rīta uz galda tinte sasalusi un pudelīte saplīsusi. Pirmajā skolas dienā nebija, ko vilkt kājās, māte iedeva savus zābakus, vēl tagad atceros — tādus garus, šņorējamus. Drēbes vienmēr bija salāpītas. Kādā trešajā klasē tas bija — Ziemassvētkos taisīja sarīkojumus, es ar iesaistīts, un man bija jābūt eglītes vakarā. Tēvs sacirta eglītes, veda ar zirgu uz Rīgu pārdot, lai var uzvalciņu man nopirkt. Ziemassvētku vakars, man jābūt skolā, bet tēvs vēl nebrauc. Gaidu tēvu un raudu. Tā vecās, salāpītās drēbēs gāju uz skolu. Skolā skatos — Rasmai no bagātākajām mājām lakotas kurpītes, zīda zeķītes, kleitiņa jauna, skaista, matos lentes. Es tāds noplucis puika. Pēc kādas pusstundas — māte ienāk. Atnesusi man jauno uzvalciņu!
Ik dienu pa aspirīnam
Kad darbnīca aplūkota, dodamies uz istabu, kur īsta gleznu krātuve. Arī kokgriezumi, kas reiz pabijuši daudzviet izstādēs. Jubilāra meita uzklājusi kafijas galdu — uz tamborētām sedziņām mazas porcelāna tasītes un šokolādes konfektes. Tasītēs smaržo kafija, istabā izliktās gleznas raisa sajūtu kā mazā mākslas galerijā. Malkojot kafiju, aplūkojam Skrīveru ģerboņa skices — Roberts ir Zaļās zemes novada ģerboņa idejas autors. Pārspriežam ar jubilāru dažādus jautājums, aktualitātes valstī, Eiropā. Savā cienījamajā vecumā viņš ir apbrīnojami možs — līdz vēlai naktij lasa grāmatas, interesē vēsture, reliģijas vēsture. Skatoties arī pārraides par ceļojumiem, politiku.
— Kā tik možu garu tik garā mūžā var saglabāt?
— Cilvēkam jādara tas, kas viņam sagādā prieku un gandarījumu. Kādreiz pļēgurs biju un iztaisīju visādas nepatikšanas. Atmetu pīpēt, un dzert arī nedrīkst. No 40 gadu vecuma katru dienu lietoju pa tabletei aspirīna. Visiem neiesaku — visiem tas neder. Nevajag arī ne pārmērīgi ēst, ne ar darbu trakot. Ēdu visu, ko gribas, bet ar mēru. Organisms pats visu paprasa, ko vajag. Ēdu daudz saldumu — katru dienu konfektes. Cits manā vietā būtu resns palicis vai pat nomiris, bet man gribas. Sevi vajag lutināt. Ne slinkot, bet lutināt.
— Kas, jūsuprāt, dzīvē ir vissvarīgākais?
— Jaunā audze, bērni, mazbērni. Ka labu ceļu gājuši. Varu tikai par viņiem priecāties. ◆
