Topošā svētku organizatore un vadītāja Liene Dareiko — Sinkeviča redakcijā ienāk smaidoša, ar eņģelīti rokās un mīļiem laba vēlējumiem. Svētku noskaņa ir radīta.
Skatuve vai attiecības
— Kāpēc izvēlējies Kultūras koledžu?
— Par dzīves ceļa izvēli sāku domāt 10. klasē. Aizkraukles bērnu un jauniešu centrā apguvu aktiermeistarību un sirds dziļumos vēlējos kļūt par aktrisi, bet 12. klasē sliecos studēt starptautiskās attiecības, tomēr augstskolā tas bija iespējams tikai par maksu. Tā kā pasākumus man patika organizēt jau ģimnāzijā un vadīju arī skolēnu pašpārvaldi, izvēlējos studēt Kultūras koledžā, kur mani uzņēma budžeta grupā.
— Ar izvēli esi apmierināta?
— Jā! Divarpus gados ir iespējams apjaust, vai vēlies savu dzīvi saistīt ar izvēlēto profesiju. Ja tomēr ne, vari turpināt meklējumus. Janvārī absolvēšu koledžu un iegūšu pirmā līmeņa augstākās izglītības diplomu.
— Un ko tālāk?
— Studēšu. Koledža sadarbojas ar Informācijas sistēmu menedžmenta augstskolu, un tajā izglītību gribu turpināt kultūras jomā. Tur uzņems jau trešajā kursā.
Divos gados četras prakses
— Kas koledžā bijis vērtīgākais?
— Četras prakses, kas devušas lielu pieredzi pasākumu organizēšanā, vadīšanā un darbā ar cilvēkiem. Tās bija valsts SIA “Latvijas koncerti”, “Mikrofona ieraksti”, Kokneses kultūras namā un Kokneses tūrisma informācijas centrā. Piemēram, “Mikrofona ierakstos” divu dienu laikā sameklēju teju vai 60 cilvēku kontaktus. Cik iestādēm piezvanīju! Vai arī koncerta laikā jāpieņem svarīgs lēmums. Reiz Varis Vētra, kuram bija jādzied divas dziesmas, pēc pirmās dziesmas vēlējās uz skatuves pārģērbties otrajai dziesmai atbilstošā tērpā. Tā kā režisores Ditas Torsteres tobrīd nebija, bet es biju atbildīga par mākslinieku uznākšanu uz skatuves, atļāvu viņam to darīt. Vēlāk režisore bažījās — kā nu būs, ieraksts taču? Tomēr bija labi. Kokneses kultūras namā 18. novembra pasākums šogad bija mans diplomdarbs, kur liku lietā savas iegūtās zināšanas.
— Vai gadījusies arī kāda kļūme?
— Kādā pasākumā mums vestibilā bija jānovieto kaste ar lapiņām, lai skatītāji varētu uzrakstīt jautājumus Baibai Sipeniecei—Gavarei un Valteram Krauzem. Aizmirsām to izdarīt. Domājām, ka mūs rās, tomēr viss beidzās labi — Valters Krauze pats improvizēja un uzdeva dažādus jautājumus, piemēram, skatītājs vēlas zināt, kā tev, Baiba, vienmēr izdodas tik labi izskatīties?
— Ar ko koledžā netiki galā?
— Viens no iestājpārbaudījumiem bija dziedāšana, un sākumā bažījos, jo likās, ka “lācis ir uzkāpis uz auss”. Tomēr vokālo nodarbību pasniedzēja un dziedātāja Annija Putniņa reiz sacīja: “Tev ir ļoti laba balss!”. Tas mani iedvesmoja. Tomēr bija arī brīži, kad zvanīju mammai un teicu — es šo koledžu nepabeigšu! Tomēr esmu izturējusi.
“Tu spogulī
paskatījies?”
— Kas tad bija tik grūti?
— Viegli nebija, par to liecina fakts, ka no 17 audzēkņiem esam palikuši un koledžu absolvēsim tikai seši. Viens strādā Latvijā, cits aizbraucis uz ārzemēm. Tomēr dažs izglītību turpina pēc akadēmiskā gada, piemēram, Samanta Tīna koledžā gadu nemācījās, jo bija aizņemta “O!Kartes akadēmijā”, bet tagad atkal ir kopā ar mums. Kultūra — tā tikai no malas šķiet viegla joma. Patiesībā tas ir smags darbs, stress, nervozēšana. Jāorganizē pasākums, jāizveido scenārijs, jāsarunā radošais sastāvs. Pasākums ilgst tikai divas stundas, bet tu esi strādājis dienām, pa vakariem, naktīs, lai tikai viss izdotos, un tāpat vienmēr ir kāds riska faktors, par ko nevari būt pilnīgi drošs. Tāpēc mēdz teikt, ka kultūras darbinieka ģimene ir viņa darbs.
— Tevi tas baida?
— Ģimenē man teica — šis darbs prasa daudz laika, apzinies to, tu vari arī palikt viena. Vēl nezinu, kā iegrozīsies mana profesionālā karjera. Ja pasākumu organizēšana nākotnē traucēs ģimenei, varbūt tā man būs vaļasprieks.
— Kādi koledžā ir pasniedzēji?
— Ļoti stingri, piemēram, runas mākslas skolotāja nodarbībā ir vaicājusi: “Tu spogulī paskatījies? Tādā izskatā tu gribi pārliecināt citus? Aizej, sakārto sevi un tad nāc!”. Vai arī citreiz, kad tu centies izteiksmīgi runāt dzejoli, viņa tevi pārtrauc, apšauba tavas “prāta spējas” un pajautā: “Vai tu maz saproti, ko runā?”.
— Bet vai tas nesagrauj radošo garu?
— Tā ir vērtīga dzīves skola. Vidusskolas laikā neviens man neaizrādīja, ja uz skatuves pārteicos vai stostījos. Tādas lietas nepamanīja vai neteica skaļi, nepārmeta. Patiesībā skatuves aizkulišu dzīve ir ļoti nežēlīga. Ja pasākums izdodas, cilvēki ir apmierināti un aplaudē, bet, ja kas noiet greizi, tevi “nolej ar dubļiem”. Ir svarīgi nesalūzt, tikt tam visam pāri un dzīvot tālāk. Ja students iztur šādu pasniedzēju attieksmi, izturēs arī aizkulišu intrigas.
“Ej, piecas minūtes paraudi”
— Tādos brīžos gribas raudāt?
— Pasākumu vadītājam ir jābūt stipram. Mums māca — ja gribas raudāt, aizej, ieslēdzies un piecas minūtes izraudies, pēc tam nāc atpakaļ, pārvari sevi un smaidi. Asaras nav nekas slikts, tās dziedina dvēseli, tomēr skatītājs nedrīkst redzēt, ka esi vājš. Reiz skatītājs kādai pasākuma vadītājai iesita pliķi par to, ka viņu nelaida uz skatuves, bet viņa saņēmās un godam novadīja sarīkojumu. Jāiztur arī tādi pārbaudījumi. Pirmo reizi raudāju nevis tad, kad man aizrādīja, bet tad, kad nokārtoju kvalifikācijas eksāmenu un pasniedzēji teica atzinīgus vārdus. Saņēmu labu novērtējumu. Tās bija prieka, aizkustinājuma asaras.
— Vai pasniedzēji peļ arī Samantu Tīnu, piemēram, par sarkanajiem matiem?
— Nē, tieši otrādi, viņi uzsver, ka ikvienam pasākumu vadītājam ir vajadzīgs savs stils, lai aizrautu, pamanītu, paliktu atmiņā. Viņas izskats gan reizēm traucē televīzijā, piemēram, tur liek aizaudzēt izskūto matu fragmentus.
Lūpas tūtā
— Runas vingrinājumi tev palīdz?
— Ļoti! Ir vairāk nekā 30 vingrinājumu, kas nostiprina sejas muskulatūru un veicina artikulāciju. Jāvingrinās pie spoguļa, piemēram, žoklis augšā — lejā, un tā piecas minūtes. Vai arī lūpas jāsavelk tūtā un jāveido apļi, mutē jāpaņem zīmulis un jāapļo. No malas šķiet dīvaini, ka audzēkņi sēž rindā un ieskaitē dara vienu un to pašu. Ir arī ātri jāizrunā sarežģītu vārdu virkne, daudz tekstu jāmācās no galvas. Šādi vingrinājumi būtu jāmāca jau skolā, jo laba runasprasme ir vajadzīga jebkuram. Ir jāzina, ko tu gribi teikt, kāpēc un kā to vēlies pateikt.
— Ja salīdzini sevi laikā, vai redzi atšķirību?
— Tā ir liela. Agrāk likās, ka pasākumus vadu labi, oponēju koledžas pasniedzējiem — vai tad tā var vadīt pasākumus, kā viņi stāsta? Tomēr tagad saprotu, ka pasniedzējiem ir taisnība. Tas nozīmē, ka augu. Pasākumos reizēm pārņem tā saucamais “profesionālais kretīnisms” — tos nevis baudu, bet ievēroju kļūdas.
Meita “Metāla ziedos”
— Sapni kļūt par aktrisi esi nolikusi malā?
— Nē, es ļoti gribētu būt uz kāda lielā teātra skatuves, ja ne galvenajā lomā, tad vismaz ar birsti rokās… Pašlaik Kokneses amatierteātrī Ingunas Strazdiņas vadībā iestudējam Sandijas Kalniņas lugu “Metāla ziedi”. Kādreiz man bija sapnis spēlēt kopā ar Aiju Sproģi, kura ir arī mana pirmā skolotāja, un Sandi Miglu, un tagad šis sapnis ir piepildījies. Aija lugā ir māte, bet es — viņas meita. Pirmizrāde būs februārī.
— Kādas lomas tev vēl bijušas?
— Uzņēmumā “Sapņu rūķis” vienu gadu, arī iepriekšējos Ziemassvētkos, biju sivēns, iejutos arī citos pasaku tēlos. Tas bija nogurdinoši, bērni bieži vien ir nevaldāmi, tomēr, kad redzu viņu mirdzošās acis, prieku, arī mani pārņem laimes un gandarījuma izjūta. Bērni ir ļoti patiesi. Tomēr šajos Ziemassvētkos gribēju būt mājās kopā ar savējiem — biju tik ļoti noilgojusies pēc īstas piparkūku smaržas. Gribēju, lai ir kā bērnībā.
Dubļi netraucēja
— Kā atjauno spēkus?
— Man palīdz daba, aizbraucu pie jūras, ļoti patīk mežs. Tur ir spēks, kas iedvesmo. Agrāk, kad mamma lika ravēt, likās — kāpēc man tāds sods? Toties tagad ravējot labi atpūšos. Palīdz arī tas, ka sevī cenšos saglabāt bērnu.
— Kā tas ir?
— Vienu dienu mani apšļakstīja no galvas līdz kājām. Nodomāju — laikam tikai man tā var gadīties, diena sabojāta! Taču arī nākamajā dienā mani tāpat apšļakstīja, samierinājos — laikam tā tam ir jābūt — un neļāvos sliktajai omai. Kad bijām mazi, dubļi netraucēja, paši bridām pa peļķēm, un tas sagādāja prieku. Bet tagad traucē. Citreiz labi būt bērnam, ar bērna uztveri, tā mierīgāk dzīvot. Bērns, ja grib dabūt konfekti, ir neatlaidīgs. Bet mēs? Bērnam aplis var būt bumba, balons, saule un daudz kas cits, bet pieaugušajam — tikai aplis. Pieaugušo nomāc nesamaksātie rēķini, bet bērnam svarīgs ir kas cits: “Mammu, es tevi mīlu!”.
Ej, kur sirds aicina
— Ko tu citiem novēlētu Jaunajā gadā?
— Nekad nebaidīties īstenot to, ko vēlies. Ja ko gribēsi no visas sirds un sajutīsi, ka to vari, tad ej un dari! Nav svarīga tava izglītība, līmenis sabiedrībā, ej, kurp tevi sirds aicina, dari visu, kas ir tavos spēkos, lai to sasniegtu. Svarīgi ir palaist vaļā savu domu, lai tā uzlido gaisā, un tur, augšā, tevi noteikti sadzirdēs un palīdzēs. Dievs dabā ir visur — jūrā, kokā, katrā zāles stiebrā. Elpo zeme, un Visums elpo. Reizēm šķiet — tas, ko tu domā, gribi, nekad nevar notikt, bet notiek. Kāda pasniedzēja reiz ļoti gribējusi satikt savu sirdsdraudzeni. Prāgā gājusi pāri Kārļa tiltam un par to iedomājusies. Sakritība, bet pretī pa to pašu tiltu nākusi viņas draudzene. Tas bijis neaptverami! Debesīs zina, vai tas, ko mēs gribam, mums ir vajadzīgs, un tas atnāks tad, kad būsim to pelnījuši.
— Vai arī tev pašai ir gadījies kas līdzīgs?
— Jā, esmu vēlējusies tikties ar slaveniem māksliniekiem, redzēt skatuves aizkulises, taču likās — es jau viņus nesatikšu. Bet esmu kopā pat tēju dzērusi. Ir jācer, jātic, un viss piepildās. Novēlu cilvēkiem ticēt sev, saviem spēkiem un mīlēt tos, kas ir viņiem blakus.
