Eduards Grāvītis jau piecus gadus ir Aizkraukles rajona skolēnu koru virsdiriģents. Ikdienā viņš strādā Rīgas Imantas vidusskolā, biežs viesis ir arī mūsu pusē, jo jāseko līdzi šejienes koru darbam. Strādājis gan par mūzikas skolotāju, gan par Nacionālās operas kormeistaru, pazīstams arī kā Skolu jaunatnes dziesmu svētku virsdiriģents. Savām rokām uzcēlis māju, izaudzinājis un vēl audzina bērnus un citiem māca mūzikas un dziesmas mīlestību.
Vizītkarte:
Vārds uzvārds: Eduards Grāvītis.
Dzimšanas laiks un vieta: Rīga, 1957. gada 14. jūlijs. Dzimis svētdienā pulksten 12.05.
Izglītība: augstākā, absolvējis Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Mūzikas pedagoģijas nodaļu.
Nodarbošanās: skolotājs Rīgas Imantas vidusskolā, Aizkraukles rajona mūzikas skolotāju metodiskās apvienības vadītājs un skolēnu koru virsdiriģents.
Ģimene: sieva Ieva, pieci bērni.
Vaļasprieks: celtniecība.
Horoskopa zīme: Vēzis.
Auzu putra piecos no rīta
— Kā sākas jūsu diena?
— Darbdienās ceļos piecos no rīta, un bieži vien tā ieilgst līdz pusnaktij. Rīts sākas ar auzu biezputru, kuru “iestumju māgā”, jo nezinu kāda būs diena, vai paspēšu paēst.
Pāris dienu mēnesī gadās arī naktis negulēt, kad jālabo skolēnu kontroldarbi. Pēc tam ir gandarījums par padarīto.
Vakaros patīk bērniem pasakas stāstīt, patīk būt kopā ar ģimeni, ieiet pirtī.
Mīli citus, tad arī tevi mīlēs
— Kāds ir jūsu dzīves moto?
— Esmu bēdzis no skolotāja amata, nokļuvis līdz darbam Operas kora galvenā kormeistara amatā un atgriezies atpakaļ, pēc brīvas gribas, klausot sirdsbalsij, darot to, ko pašlaik.
Mana dzīves pozīcija — nesaskatīt ienaidnieku sevī un citos. Katram dzīvē var gadīties pateikt sliktu vārdu, aizvainojot otru, bet, nezinot iemeslus, kāpēc cilvēks tā uzvedies, nevar uz viņu turēt ļaunu prātu. Jāmīl citi, tad arī tevi mīlēs.
“Nav muzikālo dotību”
— Kur mācījāties mūziku?
— Mana pirmā mācību iestāde bija Emīla Dārziņa mūzikas vidusskola. Pēc vecāku stāstītā, bērnībā es dienā esot klausījies radio, to laiku mūzikas pārraides, un vakarā, kā mācējis, nodziedājis dzirdēto. Mūsdienās pie viesību galda pārsvarā risinās sarunas par politiku, bet tajā laikā vairāk dziedāja. Bērnības mūzikas mīlestība arī pamudināja vecākus izvēlēties Dārziņa skolu. Mācījos tajā līdz 7. klasei. Lai cik dīvaini tas būtu, ar pedagoģiskās sēdes lēmumu un ierakstu “nav muzikālo dotību” mani atskaitīja no šīs skolas. Neturu ļaunu prātu uz tiem cilvēkiem, kuri pieņēma šo lēmumu, jo biju liels palaidnis. Šis pavērsiens dzīvē man deva mācību — par padarīto jāsaņem alga, un ne vienmēr tā būs salda. Nākamā mācību iestāde bija Rīgas 36. vidusskola, kurā mācījos līdz 9. klasei, un divu gadu laikā es pirmo reizi saskāros ar krasu vides maiņu. Man bija iespēja salīdzināt, izvērtēt sevi, to, ko esmu sasniedzis, darījis. Tur iepazinos ar cilvēku, par kuru varu teikt — viņš zina par mani visu. Labi, ja dzīvē ir draugs, kuru var saukt par dvēseles radinieku. Tiekamies pāris reižu gadā, bet šī pleca sajūta ar gadiem nepazūd. Tas ir cilvēks, kurš palīdzēs tad, kad man būs bezizejas situācija, un zinu, ka es viņam nozīmēju tikpat daudz.
Pēc tam sāku mācīties Rīgas pedagoģiskajā skolā. Padomju Savienības laikos šīs skolas pasniedzējiem neeksistēja “dzelzs priekškars”. Tādi pasniedzēji kā Jautrīte Putniņa, Edgars Plūksna un citas mūsdienās pazīstamas personības savās mācību stundās man pavēra pilnīgi citus zināšanu horizontus. Četri gadi šajā skolā, un kārtējo reizi tā atkal bija vērtību pārvērtēšana. Tieši šī skola “pielēja” pēdējo pilienu manā nākotnes izaugsmes kausā. Es skaidri apzinājos, ko vēlos darīt.
Mūzikas akadēmijā mācījos Mūzikas pedagoģijas nodaļā, papildus apgūstot arī orķestra diriģēšanu.
Pirmajā vietā — darbs
— Ko darījāt pēc augstskolas beigšanas?
— Pirmā darbavieta pēc akadēmijas — mūzikas skolotājs Rīgas 45. vidusskolā. Papildus darbojos kā koru diriģents vairākās lauku skolās: Lēdurgā, Limbažos, Vecpiebalgā. Biju jauns un atvērts visam, kas plūda ap un caur mani. Tiekoties ar lauku cilvēkiem, sevī esmu iedēstījis kaut ko no zemes, no pamatvērtībām. Iemesli, kāpēc priecājas lauku cilvēks, ir pilnīgi atšķirīgi no tiem, par ko sajūsminās pilsētnieks.
Strādājot algotu darbu vidusskolā, gribējās paralēli ko savu. Nodibināju Mākslas akadēmijas kori, kuram bija ļoti labi panākumi. Protams, šis darbs nepalika neievērots. Drīz vien Ausma Derkēvica un Imants Cepītis uzaicināja mani vadīt Filharmonijas sieviešu kori “Dzintars”. Tad darbs Tautas mākslas centra Mūzikas nodaļā, Nacionālajā operā kora galvenā kormeistara amatā, esmu bijis Skolu jaunatnes Dziesmu svētku virsdiriģents. Un visu šo laiku darbs man bija pirmajā vietā.
Atgūst zaudēto
— Pastāstiet par savu ģimeni!
— Ar savu pirmo sievu iepazinos, mācoties Mūzikas akadēmijā. Kopā nodzīvojām 20 gadu. Izaudzinājām trīs bērnus. Pēc tam — lūzums attiecībās un trīs gadus ilgs pārdomu laiks, pēc kura iepazinos ar tagadējo sieviņu Ievu. Sākums bija grūts. Nācās knapināties, lai tiktu paši pie savas mājas. Patiesībā nekad nav bijis tā, ka varu atļauties dzīvot, nedomājot par rītdienu un neskaitot naudu, pērkot visu, ko sirds kāro, “atlaižot grožus”. Tāpēc šobrīd, kad runā par krīzi, man šī situācija nešķiet dramatiska. Gan bērnībā, gan jaunībā rubli vai tagad latu trīs reizes apgrozu rokā, apdomājot, vai ir vērts iztērēt. Pēc tāda principa esmu audzinājis arī savus bērnus.
Bērnībā, kad vecāki dzimšanas dienā nopirka jaunu rotaļlietu, tas bija kas ļoti īpašs. Rotaļlietas liek atcerēties Ziemassvētkus. Man tas ir notikums, kad visi bērni sabrauc pie manis. Skatoties un priecājoties par to, kā trīs lielie bērni saprotas ar diviem mazajiem, jāpateicas Dievam, ka viņš ir vadījis notikumus un apstākļus tā, lai būtu šī kopības izjūta. Trīs gadus pēc šķiršanās likās, ka esmu pazaudējis pilnīgi visu. Tagad esmu atguvis tās vērtības, bez kurām savu dzīvi nevaru iedomāties.
Sava māja paša rokām
— Dzīvojat pilsētā vai laukos?
— Dzīvoju privātmājā 40 kilometru no Rīgas. Tas ir vesels stāsts, kā un kāpēc šī māja tapa.
Sāku ar mazu zemes pleķīti, liekot kapeiku pie kapeikas, sakrāju naudu, pats savām rokām un zināšanām uzcēlu. Tā joprojām ir mana aizraušanās brīvajā laikā. Sākumā bija tikai mājas pamati. Izplānoju, ka trijos gados uz tiem varētu uzcelt māju. Sarēķināju, cik naudas man vajadzēs, kādu meistaru varēšu atļauties. Kad biju iegādājies daļu materiālu, sarunāju kādu vīru, kurš varētu sākt mūrēt. Taču viņš man paziņoja, ka šis darbs diemžēl nebūšot viņam pa spēkam. Piedāvāju darījumu – es viņam ”polšu”, un viņš man parādīs, kā tās lietas darāmas. Iemācījos, kā mūrēt mājas stūrus. Manu jaunbūvi ieradās novērtēt Ievas, manas sievas, tēvs un izmisis pajautāja: “Tu taisies te dzīvot?”. Paņēma savu meitu pie sevis un noteica – kamēr neatvedīsi man bildi ar jauno māju, sievu tev neredzēt! Kas man cits atlika? Vasarās kādu laiku mitinājos mašīnā, dienu strādāju skolā, vakaros mūrēju māju. Ziema tajā gadā bija silta. Brīvdienās sildīju ūdeni un ar siltu javu turpināju iesākto. Līdz pavasarim biju pabeidzis iekšsienas. Vasarā palīdzēja kaimiņš. Jumtu gan atļāvu uzlikt meistaram, kuru noalgoja sievastēvs. Jāņu rītā Joņs no Makašāniem jumtam piesita pēdējo plāksni.
Arī šobrīd visu brīvo laiku paņem mājas darbi — kaut ko uzmūrējot, nokrāsojot.
40 minūšu skolēniem
— Kādas jūsu dzīvē ir galvenās vērtības?
— Šobrīd manā vērtību skalā pirmajā vietā ir Dievs. Mana ticība viņam ir bezgalīga. Atceros daudzus gadījumus, piemēram, automašīnas avāriju, pēc kuras likās, ka no manis varēja palikt pāri tikai slapja vieta. Ja pēc tās es joprojām esmu šeit, jāsāk domāt – kāpēc? Es to izskaidroju tikai ar Dieva svētību. Jāsaka paldies manai mātei, kura tajos laikos, kad bērnus nekristīja, tomēr to izdarīja, un šī svētība mani pavadījusi visu mūžu.
Otrā vērtība ir mana ģimene. Trešā vērtība ir cilvēki, ar kuriem es satiekos diendienā. Bērni klasēs, ar kuriem es pavadu 40 minūšu, un šīs minūtes, no pirmās līdz pēdējai, veltu viņiem. Tajā brīdī man viņi ir vissvarīgākie. Katrā mēģinājumā, vai tas būtu ar pieaugušo vai bērnu kori, es atdodu viņiem sevi visu un jūtu gandarījumu, kas nāk no viņiem. No vienas puses, tas, protams, ir darbs, un tādēļ es varu paēst, apģērbties un sagādāt maizi ģimenei, no otras puses, es to daru tāpēc, ka tas man ļoti patīk.
— Vai spēlējat arī kādu mūzikas instrumentu?
— Kādreiz spēlēju trompeti un citus pūšamos instrumentus. Pēc nelaimes gadījuma, kad, kārtojot GDA normas, nokritu no kāpnēm un smagi sasitos, ārsts vairākus mēnešus aizliedza spēlēt. Tuvojās valsts eksāmeni un kāda mūzikas instrumenta spēlēšana bija obligāta. Nekas cits neatlika, kā ātri apgūt ko citu. Neilgā laikā iemācījos spēlēt estrādes bungas, timpānu, ksilofonu. Eksāmenus nokārtoju veiksmīgi.
Ik ceturtdienas vakaru — “De Cantare”
— Ceturtdienās jūs var sastapt Aizkrauklē…
— Bijušie Aizkraukles novada ģimnāzijas audzēkņi, kuri dzīvo Rīgā, “izprovocēja” mani pasākumam, kuru nu sauc par “De Cantare”. Tas ir jauniešu koris. Ik nedēļu ceturtdienas vakaros no pulksten astoņiem līdz desmitiem mēs sanākam kopā, darbojamies, dziedam. Esot kopā ar viņiem, pārņem tāda kā komforta sajūta.
— Vai klausāties arī mūziku, kas patīk jauniešiem?
— Protams, man jāzina, kāda mūzika viņiem patīk, citādi nevarēšu argumentēt, kāpēc kora dziesmas ir labākas par tām, ko viņi klausās ikdienā.
Izvērtējot dziedātāju konkursus, kurus rāda televīzijā, domāju, ka daļa atzinību guvušo “paņem“ skatītājus vienīgi ar šovu. Manā izpratnē tā ir lēta popularitāte. Agri vai vēlu šādi “dziedātāji”pazudīs.
Padomju laiku izglītības sistēma patiesībā nebija slikta. Tajos laikos dvēseli mērīja ar lineālu.
Kad vadīju Mocarta mūzikas festivālu Ventspilī, bija jāiet pie Lemberga runāt par finansēm. Lembergs uzdeva jautājumu: “Ko mums dos šis festivāls?”. Es atbildēju: ” Vai var novērtēt, cik maksā viena Raimonda Paula dziesma?”. Un mēs labi zinām, ka pusei Austrumeiropas Pauls ir elks, viņa mūziku zina visi.
Ar telti uz Venēciju
— Vai ģimenei laika pietiek?
— Jācenšas rast laiku visam – gan korim, ar kuru gribas pabūt kopā, gan ģimenei. Tāpēc izdomāju risinājumu – uzaicināt kori pie sevis mājās. Platība to atļauj. Bērni ir priecīgi par raibo sabiedrību. Pēdējo sešu gadu laikā izveidojies tāds dzīves ritms, ka izklaidēm ikdienas dzīvē nav laika. Kinoteātrī šo gadu laikā esmu kādu filmu noskatīties labi ja divas reizes.
Nav man mīļākās filmas vai skaņdarba, mīļākā man ir sieva un bērni.
— Kā pavadāt atvaļinājumu?
Pagājušajā gadā sakrājām naudu un atvaļinājuma laikā un visa ģimene ar automašīnu aizbraucām līdz Venēcijai. Ar teltīm, paši savu pārtiku, ar mērķi pēc iespējas vairāk redzēt. Bet pats lielākais ieguvums, ka 24 stundas diennaktī varēju būt kopā ar saviem tuvākajiem, kopā izbaudīt piedzīvoto.
Ceļojot ar kori pa pasauli ilgāk par divām nedēļām, nespēju izturēt prombūtni no mājām. Ja gadās brīvāks laiks, esot kādā no Latvijas rajoniem, patīk nopirkt vietējo avīzi un palasot sajust tās puses “garšu”.
— Vai ticat horoskopiem?
— Ne īpaši. Kam man iepriekš zināt, kas ar mani notiks? Cilvēkos, kuri nopietni nodarbojas ar horoskopiem, vērts ieklausīties, tomēr pārsvarā neticu tam, ko tajos raksta. Dzīvē ir citas prioritātes un es nedomāju, ka ieklausīšanās horoskopos mainītu manu dzīves ritumu. Patīk pašam izplānot un vadīt savu dzīvi.
Skaidrīte Zariņa,
Aizkraukles rajona padomes izglītības pārvaldes ārpusstundu darba koordinatore:
— Erudīts un atraktīvs cilvēks. Varētu nostāties kora priekšā, pastāstīt kādu notikumu un tūlīt atcerēties atbilstošu dziesmu.
Kā kolēģis ļoti prasīgs pret citiem un arī pret sevi. Dažreiz viņa prasības liekas neizpildāmas, bet viņš ar savu degsmi panāk to, ka vismaz par trim ceturtdaļām prasītais ir izpildīts.
Grāvīša kungu aicinājām, jo gribējās rajona skolēnu kopkorim atraktīvu un interesantu virsdiriģentu. Viņš apmeklēja visas skolas, izrunājās ar direktoriem un piekrita mūsu piedāvājumam.
