Šogad aprit 60 gadu, kopš pilskalnietis Kārlis Osītis ir mednieks. Viņš joko, ka nu būtu laiks iet pensijā, tomēr medības ir pārāk liels vilinājums. Viņš medīs, kamēr vien pietiks spēka.
Šogad aprit 60 gadu, kopš pilskalnietis Kārlis Osītis ir mednieks. Viņš joko, ka nu būtu laiks iet pensijā, tomēr medības ir pārāk liels vilinājums. Viņš medīs, kamēr vien pietiks spēka.
— Var teikt, ka medīju jau kopš bērnības. Kara laikā bez pūlēm gandrīz katrā mežiņā varēja atrast gan ieročus, gan munīciju, — saka Kārlis Osītis. — Tā nu mēs, puikas, blēņojāmies. Par īstu medīšanu to nevarēja saukt, taču mani šis process ieinteresēja, un 1947. gadā iestājos Neretas kolektīvā. Arī mani tēvoči bija mednieki — viens no viņiem pat lāčus medīja taigā pie Irtišas upes.
Laikam ritot, mainījās arī mednieku kolektīvi. Nu esmu vietējā mednieku kluba “Alnis” biedrs.
Jaunībā visbiežāk medīti zaķi un stirnas.
— Atceros, kolektīvs sezonā nomedīja pat 500 zaķu. Pašam rekords — 52 garauši sezonā, — teic Osīša kungs. — Tagad tik daudz zaķu vairs nav. Domāju, ka vainojamas nevis ķimikālijas, kuras izmantoja lauksaimniecībā, bet gan mežacūkas. Jo vairāk mežacūku, jo mazāk zaķu. Mežacūka ēd ne tikai saknītes un ozolzīles. Viņa labprāt pamielojas arī ar pelēm un mazajiem zaķēniem, kuri vēl nespēj aizbēgt. Turklāt mežacūkai ir lieliska oža, un laupījumu viņa sajūt jau pa lielu gabalu.
Kolhoza laikos rudenī bieži vien ara zemi arī naktīs. Pats esmu redzējis, kā mežacūkas iet pa vagu aiz traktora un ķer peles un citus kustonīšus. Arī šobrīd Pilskalnes apkaimē mežacūku ir ļoti daudz.
Pieredzējušajam medniekam interesants novērojums ir arī par stirnām. Daudzi mednieki šopavasar ievērojuši, ka stirnu āžiem ilgāk, nekā ierasts, ragi vēl apauguši ar ādu, savukārt kažokam vēl vasarā vietām nav nomainījusies pagājušās ziemas vilna. Osīša kungs uzskata, ka tas tādēļ, ka stirnas rudenī barojas ziemas rapša laukos. Taču sējumus miglo ar preparātiem, kuri aizkavē attīstību. Vājākajiem dzīvniekiem tas izraisa caureju un nelabvēlīgi ietekmē veselību.
Stāstot par medībām, Osīša kungs teic, ka nehumāni rīkojas mednieki, kuri lapsas medī visu gadu, arī laikā, kad viņām tikko piedzimuši lapsēni.
— Pārāk liels lapsu skaits, protams, ir nevēlams, taču arī lapsas kādu brīdi būtu jāpasaudzē, — viņš stāsta. — Lapsēni var aiziet bojā bada nāvē. Kad bērni jau paaugušies, medības var atsākt. Mežā visam jābūt līdzsvarā, un arī lapsas ir vajadzīgas.
Ilgajā mednieka mūžā bijis arī daudz bīstamu brīžu.
— Reiz gāju pa meža ceļu. Vienā pusē auga lielas, kuplas egles, otrā — alkšņiem aizaudzis grāvis, tam pāri — zirņauzu lauks, — stāsta Kārlis Osītis. — Devos uz medību tornīti, taču mežacūkas mani pārsteidza agrāk. Mežā atskanēja brakšķis, un viņas iznāca uz ceļa. Nebija laika ilgi domāt — izšāvu. Rukši šķērsoja grāvi un ieskrēja labībā. Klausījos, kur dzīvnieki paliek, taču, apmetušas nelielu loku, cūkas nāca man tieši virsū. Nācās rāpties tuvējā bērzā. Mežacūkas garām pagāja tieši zem manis. Vēlāk brīnījos, kā izdevās tik ātri uzkāpt un noturēties augstā un tievā zarā. Dzirdēju, ka viena no cūkām tomēr nokrīt un avenājos spārdās. Sāka krēslot, tāpēc klāt cūkai negāju. Nākamajā rītā devos meklēt — prāvais kuilis, kuru biju sašāvis krūtīs, gulēja gabaliņu tālāk. Labi, ka jau naktī negāju viņu meklēt, jo kuilis noteikti man būtu uzbrucis.
Osīša kungs savu pieredzi nodevis mazdēliem. Viņi, kaut arī dzīvo Jelgavā, brauc medīt kopā ar vectēvu. Jaunajiem Osīša kungs māca, ka mežā jārīkojas kā saimniekam — jāpalīdz dzīvniekiem grūtā brīdī un nedrīkst šaut katru, kurš gadās tuvumā. Tad arī medījuma netrūks, un būs skaistas un vērtīgas trofejas.
