Kad cilvēkam sabojājas veļas mazgājamā mašīna, televizors, radio, talkā parasti nāk meistars.
Kad cilvēkam sabojājas veļas mazgājamā mašīna, televizors, radio, talkā parasti nāk meistars. Tā domāju arī es, līdz man sabojājās veļas mazgājamā mašīna. Bojājums nebija liels — pārplīsa gumijas blīvslēgs, taču mājas apstākļos to nomainīt ir sarežģīti, tādēļ meklēju meistaru.
Ar bojāto veļas mazgājamo mašīnu devos uz bijušo Aizkraukles sadzīves pakalpojumu kombināta ēku, kuras sētas pusē iekārtojušās pāris privātas sadzīves tehnikas darbnīcas. Viena no tām lepni saucas “Servisa centrs”, un izkārtne vēstī, ka te remontē kases aparātus, televizorus, veļas mazgājamās mašīnas un citas sadzīves lietas. Diemžēl izrādās, ka “Servisa centrs” ir tikai nosaukums un ar servisu šai vietai nav nekāda sakara.
Jau ieejot “Servisa centrā”, skatam paveras nepievilcīga, jebkuras ilūzijas par servisu graujoša aina: kāds vīrs, acīmredzot meistars, apkrāvies ar pusizjauktiem televizoriem un magnetofoniem, kaut ko ķimerē. Plauktos, uz galda un grīdas saliktie izjauktie tālrāži un audioaparāti, kas saliktā veidā noteikti ir labu firmu ražojumi, vedina domāt, ka esi iegājis nederīgās tehnikas izgāztuvē, nevis remontdarbnīcā. Turklāt šajā haosā, cenšoties “nesamīt” zemē nolikto tehniku, jālavierē arī klientam, jo citas iespējas piekļūt meistaram nav.
Līdzīgu ainu novēroju arī blakustelpā, kur strādā veļas mazgājamo mašīnu un ledusskapju meistars. Paša meistara tobrīd darbnīcā gan nebija. Esot izgājis.
Atnācu nākamajā dienā, bet meistara atkal nebija. Viņa nebija arī aiznākamajā, aizaiznākamajā dienā, arī pēc nedēļas mans gājiens bija neveiksmīgs. “Servisa centra” veļas mazgājamo mašīnu un ledusskapju meistars vienmēr bija kaut kur izgājis vai vēl nebija uz darbu atnācis.
Galu galā blīvslēgu, kura maiņai nepieciešama apmēram pusstunda, “Servisa centrā” mainīja mēnesi. Kad jautāju par garantiju, meistars lepni atbildēja: “Ja darbojas, tad darbosies.” Tāds, lūk, padomju laiku tradīciju garā piedāvāts “serviss” vispār bez servisa…
