Sērenes pagasta „Stirnās” rīt 60 gadu jubileju svinēs Jānis Ļūļa. Jubilārs, arvien možs un spēka pilns, strādā gan uzņēmumā „Latvijas gāze”, gan paša sētā.
Sērenes pagasta “Stirnās” rīt 60 gadu jubileju svinēs Jānis Ļūļa. Jubilārs, arvien možs un spēka pilns, strādā gan uzņēmumā “Latvijas gāze”, gan paša sētā. Kā viņš pats saka, jākustas, kamēr spēks kaulos.
Liktenis jubilāru mēģinājis aizvest tālu prom no dzimtajām vietām, taču viņš, pilns dzimtās zemes spēka, tomēr atgriezies, lai strādātu, audzinātu bērnus un mīlētu valsti, kurā piedzimis.
Svešas zemes redz no jūras
–– Dienēt mani aizsūtīja uz Kaļiņingradas apgabalu, –– stāsta Jānis Ļūļa. –– Biju autovadītājs. Kad trīs gadi bija nodienēti, radās iespēja strādāt uz zejas kuģiem. Biju jauns, gribēju daudz redzēt un piedzīvot, tāpēc, daudz nedomādams, apguvu matroža profesiju un devos jūrā. Toreiz jau uz ārzemēm nevarēja tik vienkārši aizbraukt, taču es kaut no tālienes redzēju svešu zemju krastus. Kuģis reisā devās uz pusgadu, esmu bijis pie Argentīnas, Brazīlijas un Kanādas krastiem, braucis cauri Gibraltāra jūras šaurumam. Nevienā citas zemes ostā gan neesmu izkāpis, tomēr apceļojis pasauli esmu. Pirmajās reizēs gan bija jocīga sajūta, kad krasts ilgu laiku palika tālu aiz apvāršņa, bet apkārt tikai ūdens, cik tālu vien sniedzas skats. Uz kuģiem nobraucu divus gadus.
Mūsu kuģi remontēja Tallinas ostā. Tur iepazinos ar savu nākamo sievu Raisu. Pēc tam vairs tikai pāris reižu devos jūrā. Piedzima dēls, un mēs atbraucām uz Latviju. Sieva teica: nav labi, ka dēls nevarēs runāt tēva dzimtajā valodā. Tā atgriezos Sērenes pusē.
Lielāko daļu darba mūža jubilārs pavadījis pie kravas automašīnas stūres, strādājot toreizējā Stučkas rajona remonta un celtniecības pārvaldē. Pēdējie desmit gadi pagājuši uzņēmumā “Latvijas gāze”, strādājot par autovadītāju atslēdznieku.
Mājai otrs mūžs
— Pirms 32 gadiem sākām dzīvot Sērenes pagasta “Laucesēs”, –– stāsta Jānis Ļūļa. –– No Viesītes upes krastiem Zalves pagastā uz “Laucesēm” atvedām kādas mežsarga mājas baļķus. No tiem uzbūvējām dzīvojamo māju. To vēlāk pārdēvējām par “Stirnām”, jo mežsarga mājai, kuras baļķus izmantojām, savlaik bija tāds nosaukums. 30 gadu darbs te ieguldīts, lai Lauceses purvainajiem, mitrajiem krastiem atkarotu mājas vietu. Nācās veidot dambjus un rakt dīķus, kur liekajam ūdenim satecēt, taču nu pagalms sauss pat lietainākajā vasarā. Vieta te skaista, pie tam no kalna iztek avoti ar ļoti garšīgu ūdeni. Pēc tā brauc ne viens vien aizkrauklietis un daudzi Sērenes pagasta ļaudis.
Stirnēns pie kamīna
Nav jau tā, ka visa dzīve veltīta tikai darbam. Ļūļas kunga vaļasprieks 20 gadu bijis medības. Turēti labi medību suņi. Pēdējos gados medībām nav bijis laika. Brīvajos brīžos viņš ņem makšķeri, lai paša raktajos dīķos noķertu kādu līni.
–– Man ļoti patīk daba un dzīvnieki, –– saka Ļūļas kungs.
— Pirms pieciem gadiem meža pļaviņā atradu stirnas mazuli. Pārnesu viņu mājās, un stirniņa pie mums nodzīvoja divus gadus. Pavisam maziņu barojām ar zīdekli. Vēlāk, kad paaugās, stirnēns stāvēja pie kūts durvīm un gaidīja, kamēr saimniece izslauks govis. Tad arī viņai tiks kāda piena lāsīte. Ziemas salā nāca istabā. Kādu brīdi pasildījās pie kamīna un atkal devās Lauceses pļavās. Pie mums kādu laiku dzīvoja arī vanags. Pēdējais iemītnieks –– vārnulēns no paša Saeimas nama pagalma. Putnēns bija izkritis no ligzdas, un dēls viņu atveda mums.
Katram sava ķēvīte
Vectēvam neaizstājama palīdze visos mājas darbos ir mazmeita Kristīne.
–– Man ir divas mazmeitas un mazdēls, –– tā jubilārs. –– Var teikt, esmu bagāts vīrs. Kristīne dzīvo pie mums, un bez viņas klātbūtnes nenotiek neviens liels darbs. Viņa pat māk traktoru stūrēt. Viens no maniem vaļaspriekiem ir zirgi un izjādes. Mums ir divas ķēves. Ar vecāko Filpi jāju pats, bet trīsgadīgā Vaife būs Kristīnei. Vaifei gan nedaudz jāpaaugas, un viņu vēl jāiejāj. Ķēvītei ir spītīgs raksturs, taču tas nekas.
