Šodien Vietalvas pagasta „Apsēnos” sešdesmito dzimšanas dienu svin Marta Eiduka. Galdā smaržo pašas jubilāres ceptie pīrāgi, bet seno lauku māju pilda radu un draugu balsis.
Šodien Vietalvas pagasta „Apsēnos” sešdesmito dzimšanas dienu svin Marta Eiduka. Galdā smaržo pašas jubilāres ceptie pīrāgi, bet seno lauku māju pilda radu un draugu balsis.
Cep maizi sev un citiem
–– Tagad pati cepu vairs tikai pīrādziņus un plātsmaizes, –– atzīst jubilāre. –– Savlaik gan cepu arī rupjmaizi un saldskābmaizi pašiem un lielākiem godiem –– kāzām, citām svinībām. Vietalvā manis ceptā maize, sevišķi saldskābā, bija ļoti iecienīta. Katram, kurš pasūtīja, teicu, ka maksu par maizi nevajag, lai tikai nāk palīgā samīcīt mīklu. Tomēr palīgā gan neviens nenāca, labāk izvēlēties citu iespēju samaksāt. Maizes cepšana, īpaši vasarā, ir ļoti smags darbs lielā karstuma dēļ.
Ar suņiem nekaro
Eidukas kundze 38 gadus nostrādājusi pasta nodaļā „Bites” par pastnieci.
–– Ik dienu man bija jānoiet 24 kilometri, –– saka Eidukas kundze. –– Simtiem kilometru ar pasta somu plecos nostaigāts pa Vietalvas gleznainajiem pakalniem. Pati gan neesmu precīzi izrēķinājusi (273600 kilometru –– nepilnas septiņas reizes apkārt zemeslodei pa ekvatoru –– aut.). Sāku strādāt tūlīt pēc pamatskolas 15 gadu vecumā. Pasta soma bija smaga, jo cilvēki lasīja ļoti daudz. Kad pāris gadu bija nostrādāts, sāku domāt par mācībām kādā tehnikumā, taču māte stingri noteica, ka mācīties lai nesapņoju –– jāstrādā.
Pastniekiem vai ik dienu jākaro ar suņiem. Man šajā ziņā paveicies. Tikai neilgi pirms došanās pensijā kāds suns uz mani nikni rūca un pat rādīja zobus, taču viss beidzās laimīgi.
Kaut gan pastnieka darbs ir smags, tas ir arī ļoti skaists. Ik dienu mērojot tālus ceļus, var redzēt, kā mainās gadalaiki.
Mazbērni tēlo traktorus
Martas kundze izaudzinājusi divas meitas, ir divi mazdēli un mazmeitiņa.
–– Puikām prātā darbs mežā un traktori, no kuriem neko daudz nesaprotu. Tomēr ejam uz tuvīno mežiņu un spēlējam meža ciršanu. Kraujam kaudzītēs mazus zariņus, un puikas tēlo traktorus. Reizēm gan gadās, ka lielākā slīpumā kājeles slīd, un tad „riteņi”, kā paši puikas saka, ir gaisā, –– stāsta vietalviete.
Avīze kā ēdienreize
Lauku sētā darba netrūkst nekad. Kad apkopti lopi un padarīti darbi istabā, aukstos rudens un ziemas vakarus Martas kundze pavada, sēžot pie mūrīša. Tad top siltas zeķes, cimdi un šalles prāvajam valkātāju pulkam. Kad rokas pagurst, viņa vislabprātāk lasa „Staburagu”.
–– Tā ir mana avīze, –– teic jubilāre. –– Katru numuru izlasu no pirmās lapas līdz pēdējai. Varu uzzināt, kas jauns noticis pašu pagastā, kaimiņos un arī plašajā pasaulē. Vasarā gan lasīšanai mazāk laika, jo jāsteidz ravēt dārzu un gatavot sienu, taču tik un tā avīzītei laiku atlicinu vienmēr. Tā man ir kā vēl viena ēdienreize.
