Viktorija Paškova nupat kā iestūrējusi laulības ostā un nākotnē raugās rāmi — viņai paliek 25. “Cilvēks lielāko dzīves laiku ir jauns, vecums sākas ar 80,” saka Viktorija. “Sapņiem laika vēl gana.”
Septiņi bērni džungļos
Jauniete nāk no septiņu bērnu ģimenes. Viņai ir divas vecākas māsas, divi vecāki brāļi un divas jaunākas māsas. Šādā kompānijā nekad nav bijis garlaicīgi, jo kādam prātā vienmēr bija “laba ideja”, lai vecākiem trenētu nervu izturību. “Brāļi un māsas ir vistuvākie cilvēki, ar kuriem sastrādāt muļķības un mūžam glabāt noslēpumā. Medaļa mammai un tētim par izturību,” viņa saka. Bērnību septiņi resgaļi zaļi pavadījuši Taurkalnē — lauku mājā mežainā apvidū, tuvākais veikals bija piecus kilometrus, kaimiņi — kilometra attālumā. “Kā īsti džungļi — ik rītu augšā, brokastis, un tad ārā līdz nākamajai ēdienreizei. Vienmēr dzīvojāmies pa āru, neatminos ne dienas, kad būtu iekšā sēdējuši. Rīkojām piknikus, štābiņus būvējām, spēlējām spēles,” viņa atminas un spriež, ka tas ir labs veids, kā arī mammai un tētim atrast mirklīti atpūtai un sakopot spēkus. “Septiņiem būt ir aizraujošs piedzīvojums, bet no vecāku viedokļa — varoņdarbs,” viņa saka. Pati tik kuplam bērnu pulciņam gan nav gatava. “Lielai ģimenei vajadzīgs gribasspēks, stipri nervi. Mūsdienās tas vairs nav tik vienkārši, man gribas vairāk dot un lai vairāk tiek. Karaļbērna godību vieglāk nodrošināt vienam bērnam, bet, ja to ir vairāk, tad jau dala uz galviņām,” viņa iesmejas, skaidrojot, ka pašai gan nekad nekā nav trūcis.
Ar vīru kopā saved māsa
Viktorija kā Jaunjelgavas vidusskolas absolvente iestājās koledžā Rīgā, ir vizāžiste. Pēc skolas devās uz Bērzkrogu Cēsu pusē, kur kā oficiante strādāja āra kafejnīcā. “Sadarbība ar kafejnīcas saimniekiem bija tik laba, ka divus gadus par mājām i domāt negribējās, bet vēlāk saskumu. Biju tik tālu no tuvajiem, viena. Tāpēc pārcēlos tuvāk — uz Rīgu — turpināju mācīties un strādāt.” Par aizkrauklieti Viktorija kļuva, kad satika vīru. “Mūs kopā saveda māsas ģimene, jo bija izsprieduši, ka mēs varētu būt saskanīgs pāris. Kādu dienu viņa man piezvanīja un teica — tajā un tajā dienā braucam uz Stokholmu. Šāda informācija tika nodota arī izredzētajam puisim. Lai arī Stokholmas braucienā bijām liela kompānija, māsas slepenais plāns izdevās — mēs apprecējāmies.” Jaunais pāris sāka “vīt ligzdu” Aizkrauklē. Par pārsteigumu pašai jaunietei izrādījās, ka pilsēta ir zaļa un rimtu pulsu — tieši tāda, lai veidotu ģimeni.
Ir bauslis
Izmantojot pilsētas darba iespējas, Viktorija strādā Aizkraukles “Drogās” par pārdevēju. “Nauda ir nauda, kādam ir jādara arī pārdevējas darbs,” teic jubilāre un skaidro, ka viņas dzīves moto ir — dari citam tā, kā gribi, lai dara tev. “Necenšos nevienu nosodīt, protams, esmu tikai cilvēks, vājuma brīži arī man ir, bet, kad iedomājos sevi otra cilvēka ādā, uzreiz domas mainās. Zinot, kā ir strādāt vienkāršus darbus — viesmīles un pārdevējas, nevaru nenovērtēt šos cilvēkus. Viņi ir kā zibens novedēji, jo šādā amatā klientu negācijas nav retums. Iedomājieties sevi otra cilvēka vietā! Pasaule kļūs citāda.” Lai mīlētu citus, esot jāmīl sevi. “Man nav problēmu sevi mīlēt. To man iemācīja vīrs, māsas un droši vien arī vecāki, citādi mūs ģimenē nebūtu tik daudz,” viņa saka.
***
Savu 25 gadu jubileju Viktorija svinēs radu pulkā kopā ar krustmeitu, kurai aprit trīs gadi. Tā kuplajā saimē ierasts — sanākt uz maltīti, ignorējot mantiskās vērtības. ◆
