Visbriesmīgākā slimība pasaulē ir sēņu dullums.
Visbriesmīgākā slimība pasaulē ir sēņu dullums. Vēl trakāk, ja ar to slims laulātais draugs, piemēram, mans Indriķis. Man šķiet, verdzības iekārtā sievietes nebija tik apspiestas, kā tagad es. Indriķis strādā mežā un katru dienu mājās atstiepj divus spaiņus, pilnus ar sēnēm. Protams, tās jātīra man. Pirmās divas dienas es par to priecājos. Domāju — kāds gādīgs vīrs! Kad viņš sēnes atnesa arī 22. dienā, tā arī viņam pateicu: “Nenormālais vergturi!”. Man vairs nav laika priecāties par dzīvi. Mana virtuve izskatās tā, it kā tai tikko cauri būtu izbrāzies taifūns. Vairāki desmiti katlu ar sašķirotām sēnēm sālīšanai, marinēšanai, skābēšanai, cepšanai, tūlītējai ēšanai, draugu cienāšanai, īpaši man (galvenokārt baravikas) salikti visneiedomājamākajās vietās.
Kronis visam — pagājušajā nedēļā Indriķis no drauga atnesa kaut kādu sēņu salātu recepti. Man šķiet, ka tādu es pat savam niknākajam ienaidniekam nenovēlētu. Visas sēnes jāsamaļ, vajag daudz sīpolu (sīki sasmalcinātu) un vēl kādu 10 produktu. Tas viss jāsautē atsevišķi pa nepilnai stundai, pēc tam jāsajauc. Ķēpīgs darbs! Man jau sēnes tā apriebušās, ka to dēļ pamazām zaudēju prātu. Es nevienu teikumu nevaru pasacīt, neizmantojot sēņu nosaukumus. Vakar veikalā pārdevējai teicu: “Iedod, mušmirīt, man pāris siļķīšu!”. Pēc šīs uzrunas viņa tiešām kļuva kā mušmire: sarkana ar baltiem plankumiem. Protams, es atpakaļ arī dabūju sēņveidīgu atbildi: “Tu, vecā beka, labāk skaties uz sevi, lai tavs apšu kundziņš neaizskrien pie kādas baravikas!”. Interesanti, ko tas varētu nozīmēt?
Izabella
