Aizkraukles vēstures un mākslas muzejā ziemas saulgriežos atklāta izstāde “Priekšmets mītiskajā pasaules skatījumā”.
Aizkraukles vēstures un mākslas muzejā ziemas saulgriežos atklāta izstāde “Priekšmets mītiskajā pasaules skatījumā”. Ekspozīcijas atklāšanā piedalījās arī organizācijas “Latvijas dabas retumu krātuve” dalībnieki un tās vadītājs — aizrautīgais Latvijas dabas pētnieks Guntis Eniņš.
Izstādes veidotāja — muzeja speciāliste Lilija Jakubenoka —savākusi interesantus materiālus par senaizmirstām lietām un latviešu senču tradīcijām.
Jācenšas sarokoties ar Nāvi
Apmeklētājiem, kuriem saskarsme ar folkloru bijusi mazāka, savāktās lietas un senču ticējumi šķita kā bērnībā dzirdēta pasaka par tādām dievībām kā Pērkons, Laima, Māra. Velns tēlots diezgan vientiesīgs un viegli apmānāms, bet Dievs — ar sētuvi rokās kā čakls zemnieks. Māras simboli ir pirtsslota un atslēga. Mūsu senči ķekatu laikā uzskatījuši — ja izdodas sasveicināties ar Nāvi, tad viss nākamais gads būs ļoti laimīgs.
Guntis Eniņš stāstīja par viņa un domubiedru aizraušanos ar Latvijas dabas brīnumu — akmeņu, ūdeņu, alu un senu zīmju — pētīšanu.
Ugunskrusts nepatīk
— Esam kājām izstaigājuši abus Daugavas krastus, pētījuši straujās un atvariem pārpilnās Gaujas krastus, savdabīgo Braslu. Daudzus gadus sadarbojos ar arheoloģijas profesoru Juri Urtānu, — stāsta Eniņa kungs.
Guntis Eniņš 1988. gadā publicējis savu pirmo pētījumu par senajām zīmēm akmenī, klintīs, māju pakšos. Tas izraisījis negatīvu toreiz valdošās komunistiskās partijas cenzoru reakciju, īpaši apraksts par seno latvju zīmi — ugunskrustu. Arī etnogrāfiem par Eniņa pētījumiem un zīmju tulkošanu dažkārt bijis atšķirīgs viedoklis.
Sausiņus žāvēt nenācās
— Kolēģi žurnālā “Avots” mani reiz pat pārbiedēja, paziņodami, ka par manām publikācijām zvanīts no Maskavas. Es jau iekšēji samierinājos, ka jāsāk žāvēt sausiņi, jo toreiz daudz nevajadzēja, lai nokļūtu pie baltajiem lāčiem. Sāku domāt, no Latvijas dabas pētīšanas pievērsties ziemeļiem.
Tomēr tas bija tikai kolēģu joks, mīļi etnogrāfu triki, kuri mani ne tikai satrauca, bet arī uzjautrināja, — atceras Guntis Eniņš.
Alu un klinšu cilvēks
Dabas pētnieks sapratis, ka vajag tikai rakt, un tā nu jau vairāk nekā desmit gadu pētījumi turpinās. Eniņš Latvijā labestīgi nosaukts gan par alu, gan klinšu cilvēku.
Savās bagātajās zināšanās dabas pētnieks dalās ar bērniem un pusaudžiem. Televīzijā ar interesi var skatīties, kā Guntis Eniņš pavisam maziem ķipariem stāsta tādas lietas, kādas pat tikai nedaudzi pieaugušie zina un saprot.
— Nekas nav tik bagāts un radošs kā daba, tā ir vislielākā māksliniece jebkurā jomā un gadalaikā, — uzskata Eniņš.
Iezīmēts mājas paksis
Diskusijas gaitā aizrunājāmies arī par spēka zīmēm.
— Ja redzat akmenī vai senas mājas paksī kādu neredzētu zīmi, ziņojiet man vai citam dabas draugam. Vecās mājas daudzviet nojauc un būvē jaunas, tāpēc nebūtībā aiziet ļoti vērtīgi mūsu senču ticējumi, kurus viņi gadu simtiem izteica tikai šajās mītiskajās zīmēs, — aicina Guntis Eniņš.
