Pagājuši gadi, kopš skanēja pēdējais skolas zvans. Draudzīgie klasesbiedri izklīda pa pagastu.
Pagājuši gadi, kopš skanēja pēdējais skolas zvans. Draudzīgie klasesbiedri izklīda pa pagastu. Jauniešu prātus nodarbināja doma par turpmākajām skolas gaitām. Anna zināja, kur paies skolas gadi.
Šad tad bijušie klasesbiedri satikās. Anna labprāt redzējās ar Jēkabu. Sarīkojumos viņi dejoja vai katru deju. Puisis bija izskatīgs, pieklājīgs, un Anna arvien vairāk par viņu domāja. Arī Jēkabam Anna nebija vienaldzīga. Tomēr viņu ceļi pašķīrās. Tikšanās kļuva retākas, bija vien vēstules, bet drīz arī tās pienāca paretam.
Anna bija apguvusi profesiju, strādāja radošu darbu. Kādu vasaru viņa pavadīja tēva mājās. Autobusa pieturā nejauši satika Jēkabu. Tas nebija toreizējais Jēkabs, par kuru Anna tik daudz bija domājusi. “Varbūt labāk bija nesatikties?” nodomāja Anna. Noaudzis, nekoptiem matiem, nedrošu gaitu — piedzēries. Viņš Annu pazina. Nedrošība, apjukums, skumjas acis uzlūkoja viņu. Jēkabs ilgi turēja Annas roku, un dziļu žēlumu izstaroja viņa acis. Vēlāk, tiekoties Annas mājās, viņš pastāstīja par savu dzīvi, kura ievirzījusies sliktos ceļos. Tagad dzīvojot tēva mājās, strādājot un mēģinot attālināties no visa. Vasaras brīvlaiks bija ļoti īss. Jēkabs bieži iegriezās Annas mājās. Drīz viņš bija cits cilvēks, nevis tāds, kādu satika autobusa pieturā. Uzmanīgs, sakopts, skaidru valodu. Jēkabs jautāja, vai Anna palīdzēs atgūt to draudzību, par kuru rakstīts vēstulēs, atrast ceļu, kāds vajadzīgs godīgam cilvēkam. Anna zināja, ka viņa nodarījums nav tik liels, tāpēc senās draudzības vārdā piekrita palīdzēt. Jēkabam bija pietrūcis atbalsta, kuru nu meklēja pudelē.
Skaistās bērnības un jaunības atmiņas palīdzēja abiem sākt jaunu dzīvi. Tā bija saskanīga. Jēkabs solījumu turēja. Annas pasniegtā roka nelaimīgajam cilvēkam līdzēja atgūt sevi. Anna un Jēkabs prata atrast gaišo dzīves ceļu un turpināt to.
