Varu būt gandarīta, ka personīgi esmu piedzīvojusi tik būtiskus notikumus kā Atmoda, vēsturiskais Baltijas ceļš, augusta puča neziņas pilnās dienas, savas valsts atdzimšana. Ne tikai vērojusi, bet bijusi roku rokā ar citiem, lepni nēsājusi atjaunoto Latvijas karodziņu un auseklīti. Apvienojumā ar jaunību tas tolaik radīja vēl lielāku pacilātību, bezbailību un sajūtu, ka viss ir iespējams. Kā šodien atceros reizi, kad Rīgā kādā veikalā pārdevēja gādīgi piekārtoja pie mana apģērba piesprausto tolaik vēl oficiāli neatzīto sarkanbaltsarkano karodziņu un jautāja, vai nav bail ar to staigāt publiski. Nebija, jo pat neaizdomājos, ka varētu notikt kas slikts.
Kopš dienas, kad de facto atjaunota Latvijas Republikas neatkarība, pagājuši 30 gadi, un šodien šim notikumam publiskajā telpā veltīta daudz mazāka vērība nekā Covid-19. Tādi laiki, aktualitātes mainās, jāiet tālāk, bet vērtības tomēr paliek. Intervijā televīzijā novadnieks Dainis Īvāns uzsvēra, ka pagātnē ir mūsu nākotne, tāpēc ir svarīgi ne tikai atcerēties, bet apzināties, ko varam, un nezaudēt to pamatu, kas bija nozīmīgākais ceļā uz neatkarīgu valsti. Man šķiet, ka nav pat svarīgi, vai Baltijas ceļš ir ielās vai mūsu sirdīs, galvenais, ka šī ideja spēj vienot un varam parādīt savu nostāju.
Mēs šobrīd laužam šķēpus par daudzām lietām — nesakārtoto ikdienu, nepārdomātiem risinājumiem, uzspiestiem lēmumiem. Pat pēc 30 gadiem mēs mācāmies demokrātiju, kā risināt jautājumus, un klūpam paši pret saviem akmeņiem. Šķiet, ka mācību stunda nebeigsies nekad, un, iespējams, tas arī būs nebeidzams process, tomēr ir sajūta, ka sēnalas atbirst no graudiem. Par spīti tam, ka neesam apmierināti ar valdību, nav sasniegtā gaidītā labklājība, un Laimes zemi daudzi meklē kaut kur citur.
Katram cilvēkam dzīvē ir kaut kas svarīgāks par savu ego, un tā ir dzimtene, sava valsts, kur vismaz citi mēģinās mūs saprast, jo nekur citur pasaulē tā nebūs. Negribētu, ka maniem bērniem sava valsts nozīmētu tikai desu. Tas ir kas vairāk, un arī valoda, ko nepazīst un neizmanto citur pasaulē, nav tikai untumaina iegriba vai nevajadzīga pagātnes palieka. Tā ir viena no pamatvērtībām, kas pieder tikai mums un rada šo īpašo piederības izjūtu. Vēsturē bijuši daudzi piemēri izskaust tautas. Sava identitāte bijusi svarīga visos laikos. Ja nebūtu šo notikumu pirms 30 gadiem, nežēlīgas pašsaglabāšanās cīņas aizvadītajos gados, kā tauta mēs būtu uz iznīcības robežas. Par spīti grūtībām un nievāšanai mēs tomēr esam, un tā ir galvenā vērtība.
