Pilis, muižas un pusmuižas šodien mūsu ainavā un ikdienā turpina nest senatnes noskaņu. Ar tām bagāts arī Sēlijas novads. Daudzas gan līdz ar drupām grimst aizmirstībā, daļa veiksmīgi pastāv, bet vēl citas uzņēmīgi cilvēki mēģina no jauna celt saulītē. Tas viss ir mūsu kultūrvēsturiskais mantojums, kas no plašā Sēlijas novada saglabājies arī Aizkraukles reģionā.
Gaida jaunus laikus
Aizkraukles reģionā muižām bagātākais ir Neretas novads. Tā centrā ir Neretas muiža jeb Neretas muižas pils, kas bija viena no senākajām Sēlijas muižām tagadējā Neretas novada teritorijā. Tā atradās pie Neretas upītes, un līdz mūsdienām saglabājusies vecā Neretas muižas kungu māja ar 18. — 19. gadsimta interjera elementiem.
Muižas apbūves kompleksu veido vecā muižas dzīvojamā ēka, kas celta 16. gadsimtā, nedaudz vēlāk pie tās piebūvētā saimniecības ēka un 18. — 19. gadsimtā no ķieģeļiem celtā jaunā muižas kungu māja. Līdz mūsdienām saglabājusies vecā muižas pils, ēkas pirmā stāva hallē redzamas koka kāpnes ar dažiem virpotiem margu balustriem, citās telpās — 19. gadsimta otrās puses krāšņu atliekas. No saimnieciskās piebūves saglabājusies ārējā siena. No jaunās muižas kungu mājas palikušas vienīgi drupas. Vēl padomju gados ar Kultūrkapitāla un Vides aizsardzības fonda atbalstu centās īstenot projektu “Neretas muižas apbūves glābšanas programma”, bet pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Neretas muižu privatizēja, un, mainoties īpašniekiem, tā savu atjaunotni tomēr nepiedzīvoja. Tagad muižai ir jauni saimnieki, un laiks rādīs, kas tur mainīsies.
Tā savu eksistenci beidza arī Gricgales muiža, kas savulaik bija valsts nozīmes kultūrvēsturisks piemineklis. Komplekss sadalīts privātīpašumos, un muižas ēkas jumtam noņemtas vērtīgās detaļas, bet baļķu sienas tomēr neizdevās izjaukt, un tās vēl palikušas. No tā visa saglabājusies krogus māja, kam tagad dots nosaukums “Medņi”, un tas ir rakstnieces Lūcijas Ķuzānes dzimtas īpašums.
Neretas novada novadpētniecības muzeja vadītāja Lidija Ozoliņa stāsta, ka īpašums izīrēts biedrībai “Upmales mantinieki” un rakstnieces ģimene atbalsta neretiešu vēlmi tur darboties. Ziemā ir klusāks laiks, bet visu aktīvo tūrisma sezonu īpašums ir atvērts apmeklētājiem. Ir doma, ka ar laiku šajā vietā cilvēki varēs pārnakšņot. Krogus māju savulaik apmeklējis arī Imants Ziedonis.
— Vēlamies, lai tas būtu kā kultūras centrs. Izstrādāts projekts, un drīzumā sāksies darbi, lai paplašinātu verandu uz dārza pusi un ieklātu grīdu ekspozīcijas telpai, kur paredzēts izvietot senos darbarīkus lauku sētā. Jau par tradīciju tur kļuvuši četri lieli pasākumi gadā — 1. maijā Baltā galdauta svētki, krogus modināšana, vasaras saulgrieži un saimnieču diena. Rudenī ar pasākumu krogus māju “guldinām ziemas miegā”, — stāsta Lidija Ozoliņa.
Bizness divās daļās
No Pilskalnes pagastā esošā Pilkalnes muižas kompleksa pāri bija palikusi tikai kalpu māja, pussagrauta kūts, klēts ar graudu žāvēšanas vietu, bet kungu māja sen sabrukusi. Tagad šo īpašumu apsaimnieko Valdis Tomsons ar sievu Irmu. Palikušās ēkas pamazām atjauno, un tur izveidots viesu nams.
Valdis Tomsons stāsta, ka viņu bizness ir gan lauku tūrisms, gan aitkopība. Kā pats joko — vasarās vairāk iznāk darboties ar tūristiem, bet ziemā ar aitām. Vienam otru papildinot, var iztikt.
Īpašuma sakārtošana paveikta ar četru projektu atbalstu. Galvenais apskates objekts ir bijusī klēts, kur savākta senu saimniecības priekšmetu kolekcija un dažādas senlietas, izveidota liela zāle, kur notiek dažādi pasākumi. Saimnieki lepojas ar tur esošo seno plauktu graudu kalti, kas tāda ir vienīgā Latvijā. Tā arī “pacelta” no gruvešiem.
— Kad mēs vēlējāmies iegādāties šo vietu, ēka praktiski bija norakstīta, tikai ar lieliem pūliņiem izdevās to iegūt savā īpašumā un sakārtot ar projektu atbalstu, — stāsta Valdis Tomsons.
Ēkā, kur mīt paši saimnieki un vienā daļā iekārtots viesu nams, no senatnes palicis maz, bet tās vēsturisko elpu tomēr var just.
Valdis Tomsons atzīst, ka apmeklētāji par viņiem uzzina gan sociālajos tīklos, gan oficiālās vietnēs, arī no projekta “Sēlijas salas” informācijas. Arvien aktīvāk Pilkalni iekļauj tūroperatoru piedāvājumā, un tā ir arī Imanta Ziedoņa kājāmgājēju maršrutā “Leišmalīte”. Apmeklētājiem interesanti apskatīt šo vietu, aizstaigāt uz netāli esošo Lietuvu. Aizvadītajos gados šo vietu apmeklējuši ļoti daudzu valstu pārstāvji, kā arī vietējie.
Lidija Ozoliņa atceras, ka bērnībā bijušajā Pilkalnes kungu mājā bija dzīvokļi, veikals, rādīja arī kino.
— Man bija kādi pieci gadi, vecmamma mani bija paņēmusi pie rokas un gājām uz veikalu. Ieejot parkā, manam skatam pavērās skaista pils ēka, kas šķita kā brīnums. Mans tēvs savulaik padomju saimniecībā bija brigadieris un gandrīz saņēma “brīvbiļeti” uz Sibīriju, jo bija ierosinājis, ka muižas ēkai jāremontē jumts, jo tur taču dzīvo cilvēki. Tas tika uzskatīts par pelēko baronu un viņu īpašumu glābšanu — par pretpadomju rīcību. Kādu nedēļu tēvs staigāja, gaidot nenovēr-
šamo, bet, par laimi, tas nenotika. Vēlāk no ēkas cilvēkus pārcēla, jo tā kļuva bīstama, līdz sabruka. Tur nebija ne skolas vai saimniecības kantora, kas liktu to vismaz uzturēt kārtībā, — stāsta novadpētniece, piebilstot, ka acīmredzot nepareizā vietā un laikā satikās ne tie cilvēki. Līdzīgi kā citur.
Saglabā vēstures liecības
Labvēlīgāks liktenis ir Lielmēmeles muižai Mazzalves pagastā. Līdz mūsdienām saglabājusies muižas kungu māja Mēmeles upes līkumā, kurā tagad iekārtots valsts sociālās aprūpes centrs “Mēmele”.
Vēstures fakti liecina, ka bijusī Mēmeles muiža no 1515. līdz 1760. gadam piederēja fon der Ropiem, bet no 1860. gada fon Šlippenbahu dzimtai. Vēlāk tā pārdēvēta par Lielmēmeles muižu. Tās pēdējā īpašniece līdz 1920. gadam bija Meta fon der Ostenzakena. No 1930. gada muižas kungu mājā dzīvoja Latvijas robežsargi. Otrā pasaules kara beigās, 1944. gada jūlijā, ēkā ierīkoja vācu armijas štābu un lazareti.
Pēc kara beigām, 1946. gadā, tur bija Mēmeles pagasta nespējnieku mītne, 1951. gadā mašīnu — traktoru stacija. 1959. gadā iekārtoja veco ļaužu pansionātu, kuru 1974. gadā pārveidoja par psihoneiroloģisko pansionātu, 1997. gadā — par sociālās aprūpes centru invalīdiem ar garīga rakstura traucējumiem. Tagad iestāde ir valsts sociālās aprūpes centra “Latgale” filiāle “Mēmele”.
Muižas kungu māja celta 19. gadsimta otrajā pusē, un sākotnēji tā bijusi vienstāva celtne, bet vēlāk piebūvēts otrais stāvs.
Pamazām atdzimst Vecmēmeles muiža, par ko “Staburags” plašāk rakstīja pagājušā gada oktobra numurā.
Pastaiga ar muižas tēliem
Likteņa griežos paveicies arī Ērberģes muižai, kur tagad ir Mazzalves pamatskola. Pašvaldība ar aktīviem vietējiem cilvēkiem tajā uztur ne tikai zinību, bet arī vēsturisko garu.
Muiža no 1465. gada līdz Livonijas kara beigām piederēja Heinriham Zellem un viņa pēcnācējiem. 1582. gadā to mantojumā ieguva Lidinghauzenu—Volfu dzimta.
1686. gadā muižu nopirka Gothards Vilhelms fon Fītinghofs, kura meita apprecējās ar brīvkungu Aleksandru fon Taubi. Līdz Kurzemes hercogistes aneksijai 1795. gadā muiža piederēja viņu mantiniekiem. Pirms 1806. gada Ērberģes muižu kopā ar Salas pusmuižu iegādājās fon Hānu dzimta, kas 1868. gadā uzcēla muižas kungu māju klasicisma stilā. Pēc muižas atsavināšanas barona fon Hāna ģimene pārcēlās dzīvot uz Ērberģes dzirnavām.
Bijušajā muižas mājā no 1922. līdz 1927. gadam bija “Latvijas pasta” nodaļa un no 1930. gada pamatskola.
Otrā pasaules kara beigās skolas ēkā 1944. gadā bija iekārtots Sarkanās armijas kara hospitālis. 1962. gadā skolai pievilka elektrību,
1983. gadā ierīkoja centrālapkuri, ūdensvadu un jaunu elektroinstalāciju.
Līdz mūsdienām ir saglabājusies Ērberģes muižas kungu māja, kurā ir skola, klēts, veļas mazgātava, kalve, ūdensputnu kūtiņa un divi pagrabi. Agrāk muižas centrā bijis arī spirta brūzis, rija, muižas kalpu māja, cūku kūts un zirgu stallis ar dzīvokļiem, govju kūts ar siena šķūni.
Ērberģes muiža ir apvīta ar leģendām un nostāstiem, kas jūtams arī šobrīd. Ik gadu tur notiek pasākumi, kas veltīti Ērberģes muižai un tās vēsturei. Tajos allaž var sastapt baronu fon Hānu, baronesi Mariju un Zilo dāmu, kura dzīves laikā bijusi muižas īpašnieka māsa, bet viņas dvēsele nevarot rast mieru, jo noindējusies nelaimīgas mīlestības dēļ. Šie un vēl citi tēli sagaida ekskursantu grupas.
Mazzalves pamatskolas direktora vietniece un aktīva sabiedriskā darbiniece Žanna Miezīte, kura mēdz iejusties Zilās dāmas tēlā, stāsta, ka daudz par muižas vēsturi zinājusi un citiem stāstījusi skolotāja Emīlija Varkale. Viņa apkopojusi arī šīs vietas leģendas. Pirmos tērpus muižas ļaužu tēliem izgatavoja Daiga Pabērza, un tad bija iespēja gūt atbalstu leģendu takas izveidei Ērberģes muižā bijušās Hipotēku un zemes bankas projektu konkursā. Tā tapa nākamie tērpi baronam Hānam, Zilajai dāmai, vešerienei un raganai, ko veidoja Biruta Jaunarāja. Greznajiem tērpiem ir vismaz 15 gadu, un savu pievilcību vietējo un muižas viesu vidū tie nav zaudējuši. Pastaiga pa muižu un tās teritoriju barona, baroneses un citu tēlu pavadībā joprojām ir pieprasīts Mazzalves pagasta pārvaldes piedāvājums. Vasaras ir aktīvākais laiks, bet gadā kopumā esot ap 2000 apmeklējumu.
Žanna Miezīte atzīst, ka, ikdienā strādājot skolā, muižas garu var izjust, arī Zilās dāmas klātbūtni. Viņa stāsta, ka pirms diviem gadiem ar to sastapusies arī viena no skolas apkopējām, kura līdz tam bijusi diezgan skeptiski noskaņota par šiem stāstiem.
Ik gadu jūlijā Ērberģē plaši svin arī Marijas tilta svētkus.
Savukārt tukša šobrīd ir bijusī Zalves skola, kas darbojās bijušajā Lielzalves muižā. Tā rakstos pieminēta jau 1607. gadā līdztekus Neretas muižai un Daudzeses muižai. Divstāvu kungu ēka celta 19. gadsimtā. Tai ir ievērojami izvirzīti sānu rizaliti, abos ēkas galos ir seni, velvēti pagrabi. Saglabājušās sienu — griestu ieloces dzegas, daži logu slēģi. 1968. — 1970. gadā veiktas izmaiņas plānojumā, izārdīts manteļskurstenis, pārveidotas logailas. Uz bijušo muižas kungu māju 1922. gadā pārcēla skolu. Otrā pasaules kara laikā tur bija iekārtots vācu armijas kara hospitālis.
Kopš mācību iestādes slēgšanas 2009. gadā ēkai nav rasts pielietojums vai pircējs. Šobrīd tur saimnieko biedrība “Sēļu klubs”, kas aizvadītā gada nogalē tur rīkoja pasākumu.
Palikušas vien
atmiņās
Jaunjelgavas novada Staburaga pagasts glabā atmiņas par kādreizējo Vīgantes muižu, kuras īpašnieks 20. gadsimta sākumā bija H. J. Bērs. Par to liecina vien klēts drupas, laukakmeņu mūra žogs, kas fragmentāri apvij vienu parka daļu, vairāki dīķi, vietējo un svešzemju koku sugu stādījumi. Parkā ir pastaigu takas, brīvdabas estrāde, laivu piestātne, A. Briedes skulptūra “Daina”, komponistam Pēterim Barisonam veltīta lapenīte, Janča un Marča koka skulptūras no V. Zālīša grāmatas “Staburaga bērni.”
Staburaga pagasta teritorijā bija arī citas muižas — Augustmuiža, Remberģu muiža un Saules muiža.
Divas muižas ēkas, kas arī nav saglabājušās, bijušas Daudzeses pagastā. Savukārt Sunākstes pagastā reiz bija Lielsunākstes, Mazsunākstes, Piksteres muižas un Pēterbušas pusmuiža, bet Sērenes teritorijā atradās Jaunsērenes un Vecsērenes muižas. Sunākstē zināms arī mācītājmuižas parks, kurā vēl saglabājušās unikālas terasveida dīķu kaskādes paliekas. Arī šo vietu uzņēmīgi cilvēki cenšas sakārtot.
Seces teritorijā bijusi Seces mācītājmuiža, Bogu, Brunavas, Altenes un Šteinfeldes muižas. Pēdējās apbūve saglabājusies līdz mūsdienām. Visas muižas ēkas ir no koka. Lielajā kungu ēkā, kas tagad zināma ar nosaukumu “Lauri”, savulaik izveidoti vairāki dzīvokļi. Daļa apdzīvoti joprojām, bet ēka kopumā nolaista, lai gan ārējā veidolā nojaušama tās senā greznība.
Pašā Jaunjelgavā nno zināmajām vēl saglabājusies Brunavas jeb Hibšbergas muiža. Tā celta 1898. gadā, laikā, kad Jaunjelgavā tapa arī pareizticīgo un baptistu baznīcas. Saimniecības komplekss veido pagalmu, ir saglabājušās četras mūra ēkas, celtas 19. gadsimta beigās. Dzīvojamā ēka celta no sarkaniem ķieģeļiem, savukārt ap kvadrātveida pagalmu ir no šķeltiem laukakmeņiem būvētas saimniecības ēkas.
Nedaudz tālāk Kalnu ielā ir Šlipenbaha muiža, kuras dzīvojamā ēka pārcietusi daudzas pārbūves un zaudējusi sākotnējo veidolu. No 1951. līdz 1972. gadam tur atradusies slimnīca, vēlāk dzīvokļi. Turpat Kalnu ielā ir arī Leimaņmuiža, kas nodēvēta tā īpašnieka vārdā.
Muižas citos Sēlijas novados
* Aknīstes novada Asares pagastā ir Asares muižas kungu māja jeb Asaru pils. Mūsdienās saglabājušās muižas pils drupas, dendroloģiskais parks un muižas saimnieciskā apbūve.
* Salas novadā ir Līkumu muiža. Pirms Pirmā pasaules kara tā piederēja ārstam Pēterim Rumpem. Būdams progresīvs cilvēks, viņš savu īpašumu novēlēja Latvijas Sarkanajam Krustam bāreņu patversmes ierīkošanai. Bāreņu namu bijušajā muižas ēkā izveidoja 1938. gada pavasarī. Tagad kompleksa teritorijā atrodas ģimeņu atbalsta centrs “Saulstari” (“Līkumi”). Novadā bijusi arī Vecsēlpils muiža.
* Ilūkstes novada Bebrenes muižas ansamblis ir viens no nedaudzajiem Sēlijā, kurā pilnībā saglabājušies visi 19. gadsimta muižas apbūves elementi — kungu māja, palīgēkas, parks ar vārtiem un žogu. Līdz mūsdienām fragmentāri novadā saglabājušās Pilskalnes muižas jeb Šlosbergas muižas kungu māja, Hohenbergu muižas ēka, Dvietes muižas komplekss.
* Tagadējā Viesīte tapusi uz Eķengrāves muižas zemes. Rakstos tā minēta jau 1477. gadā. Tulkojumā no viduslejasvācu valodas muižas nosaukums nozīmē ozolu audzi, no kurienes arī ozolzīles Viesītes novada ģerbonī. Muiža gājusi no viena īpašnieka rokām citās, līdz pēc 1920. gada agrārās reformas tās zeme sadalīta 29 jaunsaimniecībās. Vēlāk tur bijis arī meliorācijas uzņēmuma kantoris.
* Vārenbrokas muiža jeb Vārnavas muižaskungu māja ir Viesītes novada Vārnavā. Ēka vairs netiek izmantota, vairākkārt izdemolēta, izlauzti logi un durvis. Iekštelpās un fasādēs vēl redzamas smalki izstrādātas koka detaļas — īsti sava laika mākslas pieminekļi.
* Aknīstes novads lepojas ar savu Gārsenes pili. No 1940. līdz 2015. gadam pilī atradās Gārsenes pamatskola, kas, tāpat kā daudzas mazās Latvijas skolas, savu pastāvēšanu beidza arvien sarūkošā skolēnu skaita dēļ. Šobrīd Gārsenes pilī ir pagasta tūrisma informācijas centrs. Pili var apskatīt gan individuāli, gan grupās un gida vadībā. Telpas iespējams nomāt dažādiem pasākumiem, verandu izmanto kā izstāžu zāli, bet pils piebūve un otrais stāvs piemērots nakšņošanai, kur izveidotas istabiņas. Tāpat kā citās pilīs un muižās, arī Gārsenē ir savs spoks. Diennakts tumšajā laikā tur mēdz parādīties sava Zilā dāma…
Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
