Pirms jaunā mācību gada sākuma Aizkraukles novada ģimnāzijā notika starpnovadu skolotāju, skolu vadītāju un metodisko apvienību pārstāvju konference, kuras tēma šoreiz bija humānā pedagoģija. Seminārā piedalījās skolotāji no Aizkraukles, Neretas, Jaunjelgavas un Skrīveru novada izglītības iestādēm.
Atgādina
pedagoģijas pamatus
Aizkraukles novada ģimnāzijas direktors Aldis Labinskis stāsta, ka šīgada sākumā direktora vietniece audzināšanas jomā Gunita Elksne apmeklēja semināru par humāno pedagoģiju Maskavā. Tāpēc nolēmuši, ka tur rastās idejas būtu interesanti dzirdēt arī citiem skolotājiem, lai uz savu darbu paraudzītos mazliet citādi, iespējams, kaut ko no idejām ieviestu arī savā darbā.
“Humānās pedagoģijas pamatā ir tā pati klasiskā pedagoģija. Mēs mācām skolēnus pēc valstī definētajiem standartiem, kas centrēti uz skolēnu, uz personību, uz pilnvērtīgu sabiedrības locekli, tāpēc ir ļoti grūti nodalīt, kas ir un kas nav humānā pedagoģija,” domā Aizkraukles novada ģimnāzijas direktora vietniece mācību darbā Silvija Bērzkalne.
Semināra mērķis bija atgādināt šos pedagoģijas pamatus un izvērtēt, ko katrs skolotājs no tiem varētu izmantot savā ikdienā, ko mainīt, aizstāt vai savā darbā ieviest.
Cilvēka apziņa
mainās lēni
Pēdējās desmitgadēs humānās pedagoģijas idejas popularizē un iedzīvina gruzīnu pedagogs Šalva Amonašvili, kurš arī Latvijā vadījis vairākus seminārus par humānu un personisku attieksmi bērnu audzināšanā. Humānās pedagoģijas izpratnē skola ir bērna garīgās izaugsmes, prāta un dvēseles pilnveidošanās kāpnes.
Aizkrauklē viesojās arī Latvijas Humānās pedagoģijas asociācijas biedrs Dainis Ozols, kurš teica: “Bērns piedzimst. Mēs viņu ēdinām, mazgājam, kopjam, rūpējamies par viņa ķermeni, bet aizmirstam garu. Viens no humānās pedagoģijas stūrakmeņiem ir atziņa, ka cilvēks ir garīga, dvēseliska būtne, ne tikai miesa vien. No paaudzes paaudzē dzīvojam iedomātās kastītēs, mums uzlikti rāmīši, no kuriem nedrīkstam līst laukā, domājam, ka tajos jāietilpst un jādzīvo. Taču nedrīkst dzīvot “kastīšu — rāmīšu” filozofijā! Sabiedrībai jāmaina domāšana, un skolotāja uzdevums ir bērnā atklāt šo dievišķo potenciālu un palīdzēt to attīstīt, jāsaredz bērnā jaunas un neparastas spējas. Tas nav izdarāms divu triju gadu laikā, vajadzīgs vismaz desmit gadu, jo cilvēka apziņa mainās lēnāk nekā aug zāle.”
Orientēti uz
rezultātu
Humānā pedagoģija sludina pieņemt gan sevi, gan bērnu kā garīgas būtnes un vispirms slīpēt savu dimantu — dvēseli. Jāatsakās no formālas un autoritāras attieksmes pret izglītības procesu. Daloties savās pārdomās pēc konferences, Silvija Bērzkalne teic, ka izglītības process un norises sabiedrībā iet roku rokā, tik strikti nevajadzētu dalīt, kas ir humāna vai autoritāra attieksme. “Šo humāno attieksmi var attiecināt ne tikai uz skolu, skolotājiem, bet uz jebkuru profesiju. Ja visiem sabiedrības pārstāvjiem pamatvērtība būtu cilvēks, veidotos daudz labāka vide. Dzīvojam pasaulē, kur tomēr svarīgs ir arī mācību procesa rezultāts, no kā atkarīgi vēl citi procesi. Ja bērnam būs motivācija mācīties, būs labas sekmes, viņam būs iespēja augstskolā studēt budžeta vietā, kas ietaupīs vecākiem naudu. Vai tāpēc tā ir autoritāra attieksme? Ja sākumskolā bērniem ir saudzējamais režīms un pirmajās klasēs atzīmju vietā viņu zināšanas vērtē ar saulītēm un mēnestiņiem, vai mums vajag, lai
9. klases eksāmenā viņš saņem pērkonu? Tāpēc skolēnam vajadzīgs virziens, motivācija un vēlēšanās, ko skolotājs var palīdzēt atrast. Skola nav visa sabiedrība, esam tikai tās daļa, tāpēc mums jāsagatavo pilnvērtīgs sabiedrības loceklis, kurš pratīs savas skolā iegūtās zināšanas izmantot dzīvē,” uzskata Silvija Bērzkalne.
Ierindnieks neveido sistēmu
Par skolotāja sūtību joprojām ir daudz dažādu viedokļu, taču jāņem vērā, ka skolotājs arī ir tāda pati sabiedrības daļa kā pārējie — ar sadzīves un personiskajām vajadzībām un problēmām. Nevar pieprasīt skolotājam vienmēr būt smaidīgam, pacietīgam, iejūtīgam, tādam, kurš prot motivēt skolēnu, lai bērns saprot, ka to vajag viņam, nevis skolotājam. Nav tā, ka skolotājs aizskrien mājās, apmaina savas “baterijas” un strādā tālāk. Ir daudz neatrisinātu problēmu arī izglītības sistēmā. “Arvien biežāk šķiet, ka izglītības sistēmas problēmās vainīgs ierindas skolotājs. Vai mēs veidojam Latvijas izglītības politiku? Varbūt “augšā” kādam tā liekas, bet es esmu pārliecināta, ka tā nav, un mums tas arī nav jādara. Ir Izglītības likums, dažādi Ministru kabineta noteikumi, kas to veido un pēc kā mums jāstrādā,” domā Silvija Bērzkalne. “Diemžēl praktisku jautājumu risināšanā mūs ne vienmēr sadzird. Agrāk skolā bija tikai skolotājs un pionieru vadītājs, mūsdienās ir plašs atbalsta personāls — sociālie pedagogi, psihologi, direktora vietnieki audzināšanas jautājumos, medicīnas darbinieki. Caurvijoties, sasaistoties ar pārējiem procesiem skolā, varam gaidīt labu rezultātu.”
Jāsadarbojas ar
vecākiem
No Neretas Jāņa Jaunsudrabiņa vidusskolas seminārā piedalījās vairākas skolotājas, tostarp sākumskolas skolotāja Rita Kokina, kura skolā strādā jau vairākus gadu desmitus: “Līdzīgas lekcijas biju jau dzirdējusi, tāpēc man stāstītais par humāno pedagoģiju nebija kaut kas pavisam jauns, tomēr bija ļoti aizraujoši. Humānās pedagoģijas idejas un pamatnostādnes teorētiski skan ļoti labi, tas ir ideāls, uz ko tiekties visai sabiedrībai, taču grūtības rada to īstenošana dzīvē. No semināra noteikti aizgūšu pāris lielisku ideju, kā veicināt veiksmīgāku sadarbību ar vecākiem, no tās ieguvēji būs visi. Jāņem vērā, ka bērni un jaunieši mūsdienās ir mainījušies, mainījušās arī viņu vērtības, un droši vien arī skolotājam jāmainās līdzi.”
Strādā ar šīm
metodēm
Andreja Upīša Skrīveru vidusskolas kolēģi semināru apmeklēja kuplā sastāvā — vairāk nekā desmit skolotāju. Direktors Aldis Rakstiņš teic, ka humānā pedagoģija ne viņam, ne citiem skolotājiem nav nekas jauns: “Tā ir pašsaprotama lieta, domāju, tā darbojas ikvienā skolā, tikai — vai daudz par to runā, vai uzsver. Ar humāno pedagoģiju esmu saskāries diezgan daudz, esmu apmeklējis vēl citus seminārus un klausījies arī Šalvas Amonašvili lekcijas klātienē, izlasīju divas viņa grāmatas krievu valodā. Gribētos, lai šīs idejas izdotos īstenot arī mūsu skolas ikdienā. Šobrīd jāraksta skolas attīstības plāns nākamajiem trim gadiem, un es nopietni apsveru domu tajā iekļaut dziļāku un pamatīgāku humānās pedagoģijas ideju īstenošanu. Jāņem vērā, kāda ir mūsdienu sabiedrība, kāds ir izveidojies mūsu dzīves ritms, kur nereti autoritatīvais dažādās jomās pārmāc humāno. Seminārs bija ļoti vērtīgs, pārdomu kādam laikam pietiks.”
Visi nav vienādi
Aizkraukles pagasta sākumskolas direktore Janīna Zolotorenko teic, ka skolā vienmēr pievērsta uzmanība arī dvēseliskajam, ne tikai pamatstandartu apguvei: “Seminārā lektori atgādināja, ka ikviens bērns ir personība, visi nav vienādi, taču katram ir kāds talants, kas viņā jāatklāj. Mūsu skolas skolotāji tā arī strādā — pieņem katru bērnu tādu, kāds viņš ir, saprot, ka visi nav vienādi un visiem nevar izvirzīt vienādas prasības. Piekrītu lektoriem, kuri mudināja padomāt par to, kā bērna personības veidošanos ietekmē aizraušanās ar mūsdienu modernajām tehnoloģijām, kā ar to cīnīties, jo tā kļūst arvien lielāka problēma. Konference bija izdevusies, domāju, ka ikviens skolotājs būs guvis daudz ideju jaunajam mācību gadam.”
