Būt informētam — to var uzskatīt gan par katra pilsoņa pienākumu, gan tiesībām. Taču atlasīt graudus no pelavām informatīvajā telpā nemaz nav tik viegli. Ja pirms 30 gadiem preses brīvību ierobežoja nedemokrātiskā vara, tad šobrīd visu nosaka tirgus. Latvijā, it īpaši reģionos, mediju patērētāju jeb iedzīvotāju palicis stipri mazāk. Sēlijā ir daudz vietējo mediju, bet trūkst spēcīga, neatkarīga reģionālā medija, kas palīdzētu veidot arī reģiona kopības sajūtu.
Žurnālistikā ierasts medijus grupēt pēc dažādiem kritērijiem. Vērtējot pēc īpašniekiem, var izdalīt komercmedijus un sabiedriskos medijus. Pēc platformām — drukāto presi, radio, televīziju, interneta medijus. Tāpat medijus iedala pēc tā, kādā mērogā tie darbojas — starptautiskā, valstiskā jeb nacionālā, reģionālā vai vietējā. Ja raugās uz Sēlijas mediju telpu, ietekmīgākie spēlētāji šeit joprojām ir vietējie komercmediji. Vairums no tiem veidojušies vai arī reformējušies pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas laika, kad Latviju dalījām rajonos. Vietējie mediji joprojām bāzējušies lielākajās pilsētās — Daugavpilī, Jēkabpilī, Aizkrauklē, taču to auditorija ir gan pilsētnieki, gan apkārtējo lauku novadu iedzīvotāji.
Varas un robežas mainās, laikraksti paliek
Galvenās vietējās avīzes neoficiālo statusu Jēkabpilī kopš 1940. gada bauda “Brīvā Daugava”. Tā vērtē laikraksta pašreizējais redaktors Jānis Apīnis, precizējot, ka 80 gadu jubilejas svinības būs 22. augustā. Tolaik gan preses izdevums izveidots kā jaunās padomju varas propagandas rupors, taču pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas šī redakcija sākusi strādāt pēc Rietumu demokrātijās noskatītiem principiem. Tieši tolaik parādījušies arī konkurenti, kas ar laiku iznīkuši. Teritorijas, kur mīt “Brīvās Daugavas” lasītājs, gan stipri nav mainījušās. Nedaudz, bet “zaudēti” tieši tie pagasti, kas ir Daugavas kreisajā krastā, tātad — Sēlijā. “Avīze [pastāvēšanas pirmsākumos] aptvēra toreizējo Jēkabpils apriņķi, kas bija krietni lielāks nekā tagadējie novadi vai bijušais Jēkabpils rajons. Tā būtībā bija Kurzemes jeb Sēlijas puse no Jaunjelgavas līdz pat Bebrenei,” stāsta J. Apīnis. Viņš vērtē, ka medijs ne vien informē iedzīvotājus, bet arī palīdz veidot kopības sajūtu. Attiecīgi Sēlijā — sēlisko vienotību. “Rakstām par mūsdienu norisēm un arī par kultūrvēsturiskām lietām. Līdz ar to avīze ir tā vieta, platforma, kur sēļu kultūrvēsturisko mantojumu pētīt, saglabāt, popularizēt, pasargāt no aizmirstības.”
Līdzīga situācija ir Aizkrauklē. Tur laikraksts “Staburags” darbojas bijušā Aizkraukles rajona novados. Redaktore Agita Grīnvalde-Iruka atzīst, ka arī viņi novērojuši, ka sēliskā identitāte ir būtiska viņu lasītājiem un stāstu varoņiem. “Mēs, gatavojot materiālus par Sēliju, vairāk uzsvarus līdz šim likām uz kultūras, kultūrvēsturiskā mantojuma, vēstures aspektiem,” stāsta A. Grīnvalde-Iruka. “Pagājušajā gadā īstenojām projektu “Pāri robežām”, kur mēs tieši rakstījām par Sēlijas novadu. Pētījām senos tautastērpus, rotas, valodu, arhitektūru, kulināro mantojumu. Kad, veidojot šos materiālus, iedziļinājāmies, sapratām, cik patiesi šī sēliskā pašapziņa cilvēkiem ir augsta un cik svarīga ir piederība šim reģionam.”
Tātad vismaz divus laikrakstus var dēvēt par Sēlijas laikrakstiem. Savā ziņā tie ir gan kolēģi, gan konkurenti. Laikraksts “Staburags”, piemēram, sācis rakstīt arī par Viesītes novadu, kur pārsvarā gan lasa “Brīvo Daugavu”. A. Grīnvalde-Iruka skaidro — tas tāpēc, ka Viesītes novadam pēdējo gadu laikā pieaugusi sadarbība ar Jaunjelgavas, Neretas novadiem, arī vēsturiski ir saites, kas tos vieno. “Zinu, ka mums tur ir lasītāji. Noorganizējām, lai avīzi var nopirkt vienā preses pārdošanas vietā, bet ir arī abonētāji,” “Staburaga” redaktore “Brīvo Daugavu” par konkurentiem nesauc, pamatojot, ka abu saturs atšķiras un viesītieši tad nu var izvēlēties, kurš no tiem šķiet saistošāks.
Žurnālisti par Sēliju no Rīgas — reti un nereti kļūdaini
Veselīga konkurence brīvajā tirgū vismaz no patērēju skatupunkta nav nekas peļams. Jēkabpilī un Daugavpilī spraigāka sāncensība vērojama komercradio starpā, bet televīzijā par notiekošo Sēlijā pārsvarā vēsta viena televīzija — Vidusdaugavas televīzija. Tās satura redaktore Sandra Paegļkalne novērojusi, ka viņu medijā Sēlijas vārds izskanējis aizvien biežāk tieši pēdējā gada laikā — administratīvi teritoriālās reformas kontekstā.
Vēl jāatzīmē, ka Rietumsēlijā — Jaunjelgavā — nereti viesojas arī Zemgales Reģionālā televīzija, bet Austrumsēlijā — Ilūkstē, Daugavpils novada dienvidu pusē — Latgales Reģionālā televīzija. Savukārt Latvija Radio, kas ir sabiedriskais medijs, gan pirmajā, gan ceturtajā (krievu valodā) Latvijas Radio kanālā dažkārt var dzirdēt pirms pāris gadiem izveidotās “Latgales studijas” žurnālistu sižetus no Sēlijas, tie lielākoties gan ir tikai par Ilūksti vai Jēkabpili. Vidusdaugavas televīzija savus ziņu sižetus pārdod Latvijas reģionu televīzijai “ReTV” un sabiedriskajam medijam, Latvijas Televīzijai. Tātad viņu veidotais saturs par Sēliju nokļūst arī nacionālajos medijos. Sandra Paegļkalne atzīst, ka dažkārt kādu notikumu atspoguļot ierodas arī kolēģi no Rīgas, taču tas notiek reti.
“Katrā ziņā Sēlijas vārds izskan diezgan retāk nekā Latgales vārds,” komentē S. Paegļkalne, “nereti rīdzinieki jauc, piemēram, jēdzienus Jēkabpils un Jēkabpils novads. Ir bijis pat tā, ka LETA (ziņu aģentūra — D. J.) publicēta ziņa par notikumu Jēkabpilī, bet viņi ieraksta, ka Jēkabpils novadā.” Līdzīgi domā arī “Staburaga” redaktore — nacionālie mediji reģioniem, tai skaitā Sēlijai, lielāku uzmanību pievērš tad, ja notiek kas skandalozs.
Izglītot sabiedrisko attiecību speciālistus
Savukārt tas, ko Rīgas žurnālisti nereti pārmet vietējiem medijiem — tie par maz un vāji atspoguļo vietējai sabiedrībai aktuālas problēmas gan ar sociālu, gan politisku kontekstu. Un politisko lēmumu pieņēmēji ir pašvaldību domes. Vietējie preses izdevēji jau gadiem ceļ trauksmi par to, ka pašvaldības kropļo tirgu, izplatot sabiedrisko attiecību speciālistu veidotos informatīvos izdevumos. “Lai arī šie izdevumi iznāk reizi mēnesī, tie lielākoties ir krāsaini, bez maksas tiek ievietoti visās pastkastītēs. Ja kaut ko iedod par velti, tad kāpēc naudu maksāt vēl?” retoriski jautā “Staburaga” redaktore. Neraugoties uz to, žurnālisti cenšas strādāt, radot neatkarīgi veidotu saturu, taču, vaicājot pēc faktiem vai viedokļiem pašvaldībā, nereti nākas saskarties ar greizās realitātes sekām komunikācijā ar sabiedrisko attiecību speciālistiem. “Reizēm ļoti darbu apgrūtina arī tas, ka pašvaldībās ir nedaudz izkropļota izpratne par sabiedriskajām attiecībām. Gadās saskarties ar attieksmi, ka laikrakstam nesniegs informāciju, kamēr nav ielikts savā portālā vai kamēr nav publicēts savā informatīvajā izdevumā.”
Godprātīgi mediji apmaksātu saturu no žurnālistikas nodala
Ainārs Dimants, komunikācijas zinātņu doktors, augstskolas “Turība” pasniedzējs.
“Mums jau ir daudzi mediji, kas praktiski nedarbojas kā mediji. Tie veido nevis mediju, bet sabiedrisko mediju produktus. Ir arī tādi, kuri tiek subsidēti, nekad nav pelnījuši, vismaz kopš 1998. gada. Ja nepelna no medija darbības, tad tās ir sabiedriskās attiecības, apmaksāts saturs.” Daļēji tajā vainojams tas, ka tirgū ir krities pieprasījums, iedzīvotāju skaits reģionos ievērojami samazinājies un daudzi aizvien vairāk dod priekšroku interneta medijiem. “Protams, arī pašiem medijiem ir kas jādara,” iesaka A. Dimants, “kaut vai skaidri un gaiši nošķirt žurnālistiku no sabiedriskajām attiecībām. Tas ir medija interesēs — kāpēc jūs gribat slēpt, ka jums ir apmaksāts saturs? Kāpēc zāģēt zaru, uz kura sēžat? No tā rodas neuzticamība, un tad jūs brīnāties, ka par jums nemaksā. Kāpēc maksāt par to, par ko kāds jau ir samaksājis?”
Mediju eksperts nav pret to, ka pašvaldību apmaksāts saturs tiek ievietots avīzēs, radio vai televīzijā, bet tas skaidri un gaiši patērētājam jānorāda, nevis jāslēpj, un paralēli tam jāpiedāvā neatkarīgi veidots saturs. Žurnālista profesionālisma pamats, viņaprāt, tad būtu, piemēram, pašvaldību sabiedrisko attiecību rakstīto preses relīžu izmantošana tikai kā izejmateriāls, kritiski jāvērtē un jāatlasa būtiskākais, nevis teksts jāpārkopē.
Reģionālais medijs Sēlijā — sabiedriskais vai komerciālais?
Bet kāpēc vietējie mediji tomēr zāģē šo zaru, uz kura sēž? Jo tie nespēj segt izdevumus. Lai atbalstītu medijus, Latvijā pirms četriem gadiem izveidots Mediju atbalstu fonds. Ainārs Dimants vērtē, ka tieši caur šo instrumentu aizvien nozīmīgāk vajadzētu atbalstīt tieši vietējos un reģionālos komercmedijus. Paralēli varētu stiprināt sabiedrisko mediju darbību reģionos, tajā skaitā Sēlijā. Latvijas Televīzija, kā jau minēts, sadarbojas ar vietējām, reģionālajām televīzijām, taču Latvijas Radio mēģina par reģioniem stāstīt, izmantojot savus resursus. Rēzeknē ir Latgales studija, un A. Dimants atgādina, ka savulaik izstrādāts plāns šādas studijas veidot katrā reģionā. Latgales studijā strādā vairāk nekā pieci žurnālisti, viens Latvijas Radio korespondents ir Liepājā, viens Valmierā, tas arī viss.
Viņš iesaka vēl vienu ideju, kas, iespējams, stiprinātu Sēlijas mediju telpu — veidot reģionālo mediju. “Ja pieņemsim likumu par kultūrvēsturiskajiem novadiem, tad tikai loģiska būtu valsts subsīdija Sēlijas medijam,” uzskata A. Dimants. “Ir daudz vietējo mediju, bet tā būtu tāda “lielā iespēja” veidot Sēlijas identitāti, ja būtu tāds reģionālais medijs. Medijam nav robežu, tas ir tas, kas saved cilvēkus kopā un veido šo identitāti. Tam nevajadzētu obligāti būt laikrakstam, bet jautājums būtu, kā to vislabāk izveidot.”
Komentārs
Dinija Jemeļjanova,
raidījuma “Sēlija šodien” producente
Valsts prezidenta Egila Levita vizīte Sēlijā pirms pusotras nedēļas nudien nepalika mediju nepamanīta. Tik daudz kameru un fotoaparātu galvenajā vizītes pieturpunktā Ilūkstes kultūras namā bieži negadās manīt. No Rīgas lietainajā dienā ieradās arī kolēģi no Latvijas Televīzijas, un tās pašas dienas vakarā “Panorāmā” varējām vērot, kā Sēliju parādīs visai Latvijai. Prieks par nofilmēto kāpienu Stendera kapukalniņā. Arī par E. Levita atzīšanos Likteņdārzā (kas gan nav Sēlijā), ka prezidentūras laikā viņš kļuvis par koku stādīšanas lietpratēju, īpaši nebūtu jāsūdzas. Tomēr man kā reģionālajai žurnālistei stipri vilties lika kāda nianse Ilūkstē notikušas diskusijas atspoguļojumā. Kadrā, kur jautājumu prezidentam uzdod Ilūkstes novada pašvaldības sabiedrisko attiecību speciāliste, titrā rakstīts — žurnāliste.
Lieliski apzinos, ka vairums “Staburaga”/“Brīvās Daugavas” lasītāju nav studējuši komunikācijas zinātni, precīzu definīciju par to, kas ir žurnālists un kas sabiedrisko attiecību speciālists, nemaz neprasu. Taču izpratnei par to, ka pirmie strādā, lai objektīvi informētu sabiedrību, bet otrie, lai veidotu pozitīvu sava darba devēja reputāciju, demokrātiskā sabiedrībā jābūt. Latvijas Televīzijas kļūda gan apliecina, ka pat nozarēs strādājošajiem tās reizēm trūkst. Iespējams, daļēji tas noticis ne tikai neizpratnes, bet citu iemeslu dēļ. Sabiedrisko attiecību speciāliste varēja neslēpt, ka ir pašvaldības darbiniece, nevis tikai maldinoši sevi nodēvēt par “Ilūkstes Novada Vēstu” pārstāvi, un Latvijas Televīzijas žurnāliste varēja pārbaudīt, kas tad īsti ir “Ilūkstes Novada Vēstis”. Šis izdevums nav medijs, tas ir pašvaldības informatīvais izdevums, to veido nevis žurnāliste, bet sabiedrisko attiecību speciāliste.
Līdzīgus izdevumus droši vien arī jūs savos novados esat lasījuši, iespējams, pat pirkuši. Tie ir krāsaini, saturs raisa pozitīvus secinājumus, un, galvenais, tajos rakstīts par aktuālo pašu pagastā vai tuvākajos kaimiņpagastos. Taču ar kādu mērķi tie tiek veidoti? Lai veidotu pozitīvu pašvaldības, tajā skaitā politiski ievēlēto domes deputātu, reputāciju. Nenoliedzu, ka pašvaldības pienākums ir informēt par domes pieņemtajiem lēmumiem, bet tas nozīmē sadarboties ar žurnālistiem, sūtīt viņiem preses relīzes, atbildēt uz jautājumiem, nevis steigties uz intervijām pie “interesantiem cilvēkiem”. Diemžēl “Panorāmas” sižetā pieļautā kļūda norāda, ka Sēlijā dzīvojam greizā realitātē.
Iedomājamies, kā būtu, ja par Rīgā pieņemtajiem lēmumiem mums vēstītu tikai sabiedrisko attiecību speciālisti. Tad taču atklātos, cik perfektā valstī mēs dzīvojam! Cik vērtīgi ir valdības un Saeimas pieņemtie lēmumi — tik daudz ko būvēt, atjaunot, atklāt un, galvenais, svinēt. Izglītības ministre rakstītu sleju viena (ai, nu ko tur skopoties!), divu atvērumu garumā, uzskaitot šajā mācību gadā padarīto. Satiksmes ministrs videosižetā ar tumšzilu ķiveri galvā staigātu pa tikko noklātu asfaltu un uzskaitītu, kuri viņa padoto izstrādātie projekti tiks īstenoti par Eiropas Savienības finansējumu. Un fotogrāfiju — tik daudz fotogrāfiju, kurās pretī smaida ņipri ierēdņu bērneļi! No ziņu virsrakstiem pazustu nomācošās vēstis par korupciju, sociālo nevienlīdzību, krīzēm un noziegumiem.
Žurnālistu darbs nav nomelnot vai nozākāt domju deputātus vai pašvaldības darbiniekus. Arī reģionālie, vietējie mediji strādā, lai atspoguļotu realitāti un norādītu uz problēmām, kas kopīgi jāatrisina. Lai palīdzētu novadu iedzīvotājiem saukt vietējos politiķus pie atbildības. Un šajā procesā varat piedalīties arī jūs, dārgie, “Staburaga”/“Brīvās Daugavas” lasītāji, — maksājot par žurnālistiku, nevis sabiedriskajām attiecībām. ◆
