Jaunjelgavas novadā nedēļu pavadīja Latviešu folkloras krātuves folkloristi, kas tikās ar cilvēkiem un vāca vietējos nostāstus, galda dziesmas, rotaļas, godu un svētku paražas, vecas dienasgrāmatas, anekdotes un citas “blēņas”. Materiāli veidos Latviešu folkloras krātuves kolekciju, kas būs atrodama arī tiešsaistē — krātuves digitālajā arhīvā garamantas.lv.
Sece izceļas ar folkloras bagātību
Materiāli tika vākti Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuves 55. zinātniskajā ekspedīcijā Sēlijā. Viena no ekspedīcijas, kuras mērķis ir dokumentēt tradicionālo kultūru šeit un šajā brīdī, vadītājām Rita Treija stāsta: “Padomju gados kolektīvās ekspedīcijas notika regulāri katru vasaru, taču pēdējā laikā šī tradīcija bija apsīkusi. Deviņdesmito gadu sākumā radās finansiālas grūtības tās īstenot, un folkloristi izvēlējās strādāt mazākās grupās vai individuāli tikās ar teicējiem. Pirms diviem gadiem — 2016. gadā — radās iespēja atjaunot šo tradīciju. Taču mēs turpinām numurēt ekspedīcijas kopš to pirmsākumiem. Pirmā atjaunotā ekspedīcija bija Ziemeļlatgalē, tā bija veiksmīga un iedvesmoja mūs turpmākajam. Pērn bijām Piebalgā, šogad darbojamies Sēlijā.”
Patiesībā gan šajā braucienā folkloristi darbojās tikai Jaunjelgavas novadā, pat neaptverot visus tā pagastus. Novadā ir vairāk nekā 40 ciemu, un folkloras pierakstītāju senatnē šajā pusē nav trūcis. Krišjāņa Barona “Latvju dainām” (1894—1915, 1. — 6. sēj.) visvairāk tautasdziesmu piesūtīts no Seces, Sērenes un Sunākstes. Sece izceļas arī ar lielu stāstījumu folkloras bagātību. Sēlijas garamantas — dziesmas, teikas, pasakas, mīklas, ticējumus, sakāmvārdus un citu folkloru — pierakstījuši individuāli vācēji, skolas un profesionāli folkloristi. Speciālistu vidū bijuši tolaik vēl jaunais dainologs, vēlāk Latviešu folkloras krātuves kolēģijas loceklis Ludis Bērziņš, krātuves darbiniece Velta Rezovska (Teikmane), teiku pētniece Alma Ancelāne, kura dzimusi Secē, apbedīta Sunākstes pagasta Zilkalnes kapos. Ekspedīcijas laikā Ritas Treijas un Gata Ozoliņa vadītā grupa apmeklēja arī viņas kapavietu un ciemojās kādās mājās, kur Almu atminējās.
Īsts dārgakmens
Sākot šo ekspedīciju, bija iecere, ka tradicionālās kultūras dokumentētāji šovasar dosies arī pa seno pierakstu takām, taču šī iecere neīstenojās. “Mūsu arhīvā ir Daudzeses skolas 1936. gada vākums, un mēs pat atradām vienu no teicējām, taču viņa neatcerējās neviena vācēja vārdu,” stāsta Rita un piebilst, ka šādās ekspedīcijās nekad nevar zināt, kas vācējus sagaida un kur ceļš viņus aizvedīs.
Vaicāti, kā izvēlas cilvēkus, pie kuriem doties, jo folkloristiem šī puse ir absolūti sveša, Gatis Ozoliņš stāsta: “Šajā ekspedīcijā mūs laipni uzņēma un Daudzeses pamatskolā izmitināja tās direktors Valdis Puida, kas, pašam nemaz nezinot, ir kļuvis par vienu no mūsu teicējiem. Viņš ieteica daudzus cilvēkus, pie kuriem varam aizbraukt. Ja tuvumā ir kāda vieta, par kuru gribam lai pastāsta, braucam pie cilvēkiem, kas dzīvo tuvumā, viens iesaka citu, un tā veidojas mūsu saraksts. No katra, ar kuru runājam, kaut ko varam paņemt. Gadās arī īsti dārgakmeņi, un viena tāda teicēja dēļ ir vērts atbraukt un nedēļu te dzīvot.”
Par vienu no šādiem atradumiem, dārgakmeņiem folkloristi nosauca Ausmu Kausi Daudzeses pagastā. Pie viņas vācēji viesojās vairākas reizes un katru reizi atklāja kaut ko jaunu. “Viņa dzied tautasdziesmas, dziesmas, kas apgūtas godos un ģimenes saietos. Un tas viss ir viņas galvā, bez jebkādiem vārdu pierakstiem. Viņa pārzina tautas medicīnu, zina buramvārdus, skaitāmpantus un rotaļas,” atklāj Rita. “Mums ir stāsts par to, ka Daudzeses skolā spokojas, taču piektajā ekspedīcijas dienā spoku vēl nav izdevies sastapt. Aklajā purvā krietni ap pusnakti klausījāmies mednieku stāstus. Skolotāja Aija Tukiša mūs ielaida baznīcu apskatīties. Mums daudz palīdzēja Līga Turjanska, kuras tēvs raksta grāmatu par Daudzesi. Gribam pateikt visiem paldies, jo mēs jau neko nevarētu izdarīt, ja nebūtu šo atsaucīgo cilvēku.”
Pārsteidz atmiņu stāsti
Gatis atklāj, ka vācējiem uzticētas arī senas fotogrāfijas, dienasgrāmatas, kurās aprakstīti 20. gadsimta vidus notikumi, kāds dzīvesstāsts, 19. gadsimta rokrakstā pierakstīta buramvārdu grāmatiņa. Visi šie materiāli ieskanēti un atdoti īpašniekiem. “Interesanti, ka mums piedāvāti materiāli no mūsu pašu arhīviem, kurus mūsu kolēģi savākuši pirms pusgadsimta,” stāsta Gatis. Savukārt Rita piebilst, ka ekspedīcijas izaicinājums bijis arī doties, kur deguns rāda. “Sērenē pie veikala satikām kādu vīru, kurš uzreiz atskaņoja trāpīgu tautas izteikumu. Uz jautājumu — kā iet? — viņš atbildēja — kā stumj, tā iet! Izrādās, tautā joprojām šādus izteikumus lieto.”
Latviešu folkloras krātuvē no šīs ekspedīcijas tiks saglabātas ziņģes, kas mantotas ģimenēs, tautasdziesmas, vietu nostāsti, ticējumi, buramvārdi, kas ekspedīcijās vispār esot diezgan rets guvums, mednieku un spoku stāsti, leģendas par vadātājiem. Arī stāsti par tradīcijām, godiem, notikumiem, kā cilvēki dzīvojuši. “Mani pārsteidz tas, ka cilvēku atmiņas glabā stāstus, kas nodoti no vienas paaudzes nākamajā par vēsturiskiem notikumiem, kam politika vai oficiālā vēsture nav pievērsusi uzmanību. Taču mēs tos varam pierakstīt un dot kādu papildu informāciju par tiem. Daudz ir izsūtījuma stāstu, nostāstu par Otrā pasaules kara notikumiem. Visa traumatiskā vēsture pieminēta šajā novadā šajā ekspedīcijā,” atklāj Gatis. ◆
