Aizkrauklē ar tūrisma un pašvaldību sabiedrisko attiecību speciālistiem tikās Pauls Timrots, vairāku televīzijas raidījumu veidotājs, jaunākais no kuriem — “KaralisTE”
Gustavs Terzens, Māris Olte un Pauls Timrots, apceļojot Latviju, iepazina latvisko identitāti, iepazinās ar daudziem tuvākiem un tālākiem pagastiem, cilvēkiem, tūrisma objektiem. Apkopojot redzēto, Pauls Timrots savās pārdomās dalījās arī ar Aizkraukles un Jēkabpils apriņķī tūrisma jomā strādājošajiem.
Lai arī Latvija ir maza, tajā dzīvo ļoti atšķirīgi cilvēki — Kurzemē ar tevi nerunās, piekaus un pēc tam būsi draugs, bet Latgalē pretēji — laipni uzņems, bet vēlāk vari “atrauties”. Bieži secināts, ka vietai, lai tā kļūtu pievilcīga, pietrūkst smaida, idejas, pieklājības, empātijas un to var dabūt gatavu arī bez naudas, nevis gaidīt Eiropas projektu, kas iedos 100 tūkstošus, un tad gan būsim laipni.
Pieņemt realitāti
un negausties
Jokojoties Pauls Timrots teic — ārzemēs cilvēki ir nelaimīgi, jo ilgu laiku jādzīvo, piemēram, karstumā, bet Latvijā, līdzko apnīk karstums, klāt jau rudens, un braucam uz Siguldu, apnīk tā, jau ziema.
Kāds cits secinājums — Latvijā atpūtas vietas viena pie otras ir pietiekami tuvu, lai gadījumā, ja klientam neiepatiksies viena, pāris stundās sasniegtu citu vai pat Rīgu. Tas savukārt ir risks tiem, kuri cer, ka tūristi nakti pavadīs pie viņiem. Nodarboties ar tūrismu nozīmē arī pieņemt svešo, savādāko.
Ideja, braucot pa Latviju, bijusi redzēt reālo situāciju un, līdzīgi kā automašīnas tehniskajā apskatē, secināt — varbūt auto ir tikai skaista krāsa, bet trūkst viena riteņa? Ja skaistā kroga ēkā ir briesmīga karbonāde, tad to arī pateikt un par to nevajag apvainoties.
“Staburags” Paulam Timrotam jautāja — vai, viņaprāt, iespējams reanimēt simboliskās Staburaga klints popularitāti? Jautājumu attiecinot uz nostalģiju pēc šī dabas objekta, Timrots atbildēja ar pretjautājumu — vai mums nepatiktu HES, ja Staburaga pirms tam nebūtu bijis? Elektrostacija uz upes ir tik izdevīga, un šī lielā ieguvuma dēļ viena ainavas elementa neesamība ir paciešama. Lai vietu atkal padarītu populāru, vajadzīgs jauns stāsts, nevis skumšana par pagājušo. Piemēram, pozicionēt to kā vietu, kur avots tek desmit metru zem ūdens, vai arī šī vieta varētu būt katalizators, lai spriestu par kultūru, ainavu un civilizācijas progresu uz to ar uzskatāmu piemēru — Staburaga klinti zem ūdens. Šobrīd svarīgi arī izvērtēt, vai šī vieta tagad izskatās briesmīgi vai citādi pievilcīgi.
Kafejnīcu Pļaviņu HES
Par Aizkraukli Pauls saka: “Pa ceļam redzēju divus lielus plakātus — “Dievs svētī tavu ceļojumu!” un norādi uz lielveikalu. Iebraucot pilsētā, gribas jautāt — kāpēc vispār nodarboties ar tūrismu? Pilsēta būvēta no silikāta ķieģeļiem, un tādas Latvijā ir vairākas. Varbūt šādās vietās cilvēkiem jāsanāk kopā un jānolemj — tūrismam nē! Atvieglotu sev dzīvi un atbrīvotu resursus kam citam. Bet varbūt var piedāvāt silikāta ķieģeļos iegravēt portretu? Savdabīga, bet ne gluži neprātīga ideja.’’
Tā kā pilsēta slavena ar HES, tūristiem būtu interesanti redzēt, kā darbojas elektrība, tikai nekur nav reklāmas par to. Klātesošā Pļaviņu HES pārstāve gan teica, ka HES telpās darbojas muzejs, bet tūrisms nav uzņēmuma galvenā funkcija. Pieteikties ekskursijām var, un tās notiek. “Kāpēc Pļaviņu HES telpās nevar atvērt kafejnīcu, kuras īpašnieks, reklamējot savu uzņēmumu, pievilinās vairāk apmeklētāju arī muzejam? Vajadzīga drosmīga domāšana, lai katru šādu vietu izceltu,” daloties savās pārdomās par Pļaviņu HES, komentēja Timrots.
Kā pirmatnēja tauta
Ne visiem var patikt Timrota komentārs par izstādi “Balttour”. To apmeklējot, rodas iespaids, ka Latvijā dzīvo tautiņa, kas žāvē sēnes, speķi, cep sklandraušus, kaut ko pin no klūgām, kaut kā tiek galā ar vara un sudraba brošām un tehnoloģiju līmenis ir kā pirmatnējai tautiņai ap laiku pirms vācu krustnešu iebrukuma. Viņš atklāj, ka, braucot pa Latviju, katrs sastaptais uzskatīja par pienākumu ievilkt istabā, kurā ir stelles, parādīt kaut ko noadītu, un bieži vien jau sajucis, kurā pilsētā ieradies, jo rokdarbi visā Latvijā kaut cik līdzīgi. Otra nelaime ir padomju laiki — katrā novadā pa kādam vīram, kurš šķūnī savācis divus žiguļus, piecpadsmit volgas un divus mopēdus “Rīga 12”.
Piemēram, Kuldīga ir viena no retajām pilsētām, kurā lielu daļu māju jumtu klāj māla dakstiņi, un dakstiņu ražošanas procesa rādīšana tūristiem būtu ļoti interesanta. Tā vietā kuldīdznieki lepojas ar stellēm un adījumiem, kas ir jebkurā vietā Latvijā.
Kuldīgā agrāk bija sērkociņu ražotne, bet arī ar šo nozari saistītus objektus pilsētā neredz.
Īsāk ir labāk
Mūsdienās tūrismā arvien lielāka nozīme ir tehnoloģijām, internetam. Tāpēc tikpat būtiski kā norādes ceļmalās ir iespēja vietu atrast internetā. Kļūdās tie, kas pagastam izveido savu mājaslapu internetā un ieliek tajā savus divus svētavotus, trīs pilskalnus, klūgu pinēju un pusotru viesu namu, no kuriem divi nedarbojas. Kurš var iedomāties meklēt šādu mājaslapu, bet pagastā brīnās, kāpēc neviens neinteresējas par šiem objektiem.
Tāpat svarīgi prast pateikt vienā īsā teikumā, ar ko citiem esi interesants un ko vietu apmeklējušie var nodot tālāk, piemēram, “forša pirts”, “jocīgi veci riteņi”, “ezerā daudz zivju” utt. Ar šo īso teikumu var pievilināt vairāk apmeklētāju nekā gariem aprakstiem. Tāpat ne mazāk svarīgs pilsētā ir taksometra pakalpojums. To var izmantot, piemēram, piekusis tūrists vai velosipēdists, kura ritenim pārplīsusi riepa.
Nepieciešams pozicionēt, kam objekts domāts — vietējiem vai ārzemniekiem, nevis visiem, un līdz ar to pielāgot reklāmas kanālus, norādes. Līdzīgi ar pasākumiem. Var visu gadu reklamēt daudzus mazus, bet tā vietā labāk sarīkot vienu skaļu, kas kļūst par notikumu, un reklamēt to visas Latvijas mērogā.
Tūristi, kas, meklējot naktsmītnes, lieto portālu booking.com, bieži ņem vērā pirmo tajā redzamo bildi. Ja viesu mājas saimnieks papūlējies savu pakalpojumu profesionāli reklamēt, par to noteikti būs lielāka interese nekā par zemas, it kā izdevīgākas cenas piedāvājumu. Labs veids, kā piesaistīt cilvēkus kādai konkrētai vietai, ir aplikācija “Geocaching”, ierīkojot slēpņus līdzās esošās vēsturiskās vietās.
“Būsim radoši, uzdrošināsimies vairāk, tajā skaitā nekautrēsimies reklamēt sevi, palūdzot radiem, draugiem internetā nospiest “Patīk” pogu, ielikt augstāko vērtējumu. Pat ja kādā brīdī klientiem tā nešķitīs augstākā klase, uzņēmums jau būs iekļuvis apritē. Kad piedzimām, mūs nesagaidīja sauklis “Laipni lūdzam taisnības pasaulē!”,” saka Timrots.
Notikums ar vistas kaušanu
Diskusijas raisījās par to, vai tūrisma informācijas centrā jābūt bukletiem no objektiem, vietām, kuras nav šī centra pārziņā. Timrots šādu iniciatīvu uzslavēja un teica, ka, strādājot tikai ar savas apkārtnes informāciju, būsi interesants tikai pats sev.
Kāds no klātesošajiem izteica neapmierinātību ar radušos situāciju, ka Sēliju nemitīgi “piešuj” pie Zemgales vai kāda cita vēsturiskā novada. Pauls Timrots jokojot ieteica provocēt, aicinot Sēlijas cilvēkiem apvienoties un pieprasīt atdalīšanos no Latvijas. Līdzīgi kā dusmīga sieva, kas met čības pa gaisu un pieprasa šķiršanos, bet patiesībā vēlas brošu. Šāda akcija saceltu traci, un katrs painteresētos, kur tāda Sēlija ir.
Klātesošie apspriešanai izvirzīja arī ideju par cilvēku aicināšanu uz notikumu, piemēram, organizējot akas rakšanu, mājas pamatu liešanu, kartupeļu stādīšanu, vistas kaušanu vai ko tamlīdzīgu. Timrots ieteica šādā notikumā pieaicināt kādu sabiedriski pazīstamu cilvēku — viedokļa līderi karognesēju, kas ar savu popularitāti spēj aizraut.
Tūrisma speciāliste no Salas novada piedāvāja vairāk uzmanības pievērst Strūves ģeodēziskā loka punktiem, kas izvietoti arī Aizkraukles un Jēkabpils pusē. Līdz šim interese par šo UNESCO Pasaules mantojumā iekļauto objektu bijusi tikai speciālistiem. Kā šo objektu padarīt interesantu lielam apmeklētāju lokam? Tas ir uzdevums kopīgiem spēkiem, vairākiem informācijas punktiem, novadiem sadarbojoties. ◆
