“Sēlijai būt!” — ar šādu saukli 28. septembrī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB) notika pasākums, aktualizējot jautājumu par Sēlijas kā atsevišķa reģiona pastāvēšanu. Vienā no retajām tik kuplām sēļu kopā sanākšanas reizēm galvaspilsētā pulcējās vairāk nekā 100 dalībnieku.
Sava stikla darbnīca
Starp dalībniekiem bija sēļi no Jēkabpils novada Rubenes pagasta Kaldabruņas — mākslinieces Andra Priede (no kreisās), Inga Dāboliņa, stikla meistare Ingrīda Degtjarova un Solvita Kukle. Bijušajā Kaldabruņas skolā radoši cilvēki apvienojušies biedrībā “Ūdenszīmes”. Tās pārstāve Solvita Kukle stāsta, ka skola pēc aizvēršanas tomēr spējusi atgūt otru elpu. Solvita ikdienā nodarbojas ar datordizainu, un visi produktu iesaiņojumi, kā arī reklāmas bukleti, katalogi ir viņas roku darbs. Biedrība ne tikai rīko pasākumus. Plašāks visaptverošs mērķis ir lauku vides atdzīvināšana, dodot cilvēkiem to, kas ikdienā nav pieejams, piemēram, rīkojot koncertus. Netālu no skolas ir baznīca, kurā kristīts dzejnieks Rainis. Kolhozu laikā baznīcu izpostīja, ierīkoja minerālmēslu noliktavu. Baznīca joprojām ir tukša, bet šobrīd no izpostītās telpas tā kļuvusi par vietu koru, orķestru, vokālo grupu koncertiem. “Svarīgi ir citkārt problēmas vietā saskatīt iespēju,” saka Solvita. Kaldabruņa ir vieta, kur notiek siena skulptūru festivāls. Augusta sākumā tur rīko “Zvaigžņotos dārza svētkus” — vasaras svinēšanu, uz kuriem dāmas nāk garās kleitās, cepurēs un katra līdzi ņem pa pašceptai kūkai. “Lai panāktu vides uzlabojumus un cilvēku izaugsmi, viņi ir jāizglīto. Ja viņi to nevar atļauties, tad to varam mēs un esam gatavi sniegt jebkurā brīdī. Paralēli pasākumu rīkošanai kaldabrunietes nodarbojas ar stikla kausēšanu un unikālu rotu veidošanu. “Meitenes stikla kausēšanu apguvušas pašmācībā. Viņu pamatprofesija ir pilnīgi atšķirīga, pat nav saistītas ar mākslu,” stāsta Solvita.
Sava stikla darbnīca
Starp dalībniekiem bija sēļi no Jēkabpils novada Rubenes pagasta Kaldabruņas — mākslinieces Andra Priede (no kreisās), Inga Dāboliņa, stikla meistare Ingrīda Degtjarova un Solvita Kukle. Bijušajā Kaldabruņas skolā radoši cilvēki apvienojušies biedrībā “Ūdenszīmes”. Tās pārstāve Solvita Kukle stāsta, ka skola pēc aizvēršanas tomēr spējusi atgūt otru elpu. Solvita ikdienā nodarbojas ar datordizainu, un visi produktu iesaiņojumi, kā arī reklāmas bukleti, katalogi ir viņas roku darbs. Biedrība ne tikai rīko pasākumus. Plašāks visaptverošs mērķis ir lauku vides atdzīvināšana, dodot cilvēkiem to, kas ikdienā nav pieejams, piemēram, rīkojot koncertus. Netālu no skolas ir baznīca, kurā kristīts dzejnieks Rainis. Kolhozu laikā baznīcu izpostīja, ierīkoja minerālmēslu noliktavu. Baznīca joprojām ir tukša, bet šobrīd no izpostītās telpas tā kļuvusi par vietu koru, orķestru, vokālo grupu koncertiem. “Svarīgi ir citkārt problēmas vietā saskatīt iespēju,” saka Solvita. Kaldabruņa ir vieta, kur notiek siena skulptūru festivāls. Augusta sākumā tur rīko “Zvaigžņotos dārza svētkus” — vasaras svinēšanu, uz kuriem dāmas nāk garās kleitās, cepurēs un katra līdzi ņem pa pašceptai kūkai. “Lai panāktu vides uzlabojumus un cilvēku izaugsmi, viņi ir jāizglīto. Ja viņi to nevar atļauties, tad to varam mēs un esam gatavi sniegt jebkurā brīdī. Paralēli pasākumu rīkošanai kaldabrunietes nodarbojas ar stikla kausēšanu un unikālu rotu veidošanu. “Meitenes stikla kausēšanu apguvušas pašmācībā. Viņu pamatprofesija ir pilnīgi atšķirīga, pat nav saistītas ar mākslu,” stāsta Solvita. ◆
Par sīknaudu neatdos
Daina Poriete no Jēkabpils novada Leimaņu pagasta uz Gaismas pili veda filca zābakus, čības, cepures, šalles, vestes. Viņas uzņēmums “Murrā” gatavo apģērbu un apavus no dabīgiem materiāliem — vilnas. Izejmateriāls gan neesot Latvijas. To piegādā itāļi, briti, austrieši. Cepurēm ir maigā Merino šķirnes aitu vilna, apaviem biezāka — no kalnu aitu vilnas. Dažas cepures veidotas no alpaku vilnas. Dainai šis ir otrais gads, kā vilnas apstrāde kļuvusi par pamatdarbu. Līdz tam strādājusi valsts darbā un vilnai laiks atlika vien vakaros. Piemēram, zābaku izgatavošana prasa daudz laika — nepārtrauktu darbu deviņu stundu garumā, līdz zābaks iegūst vēlamo formu. Līdz ar to gatavais produkts nav lēts. Daina teic, ka pēdējā gada laikā apzinājusi sava darba vērtību, ieguvusi klientu loku un par sīknaudu savu preci neatdod. ◆
Gaida ciemos ministra kungu
Ar Dvietes palienā noķertu bebru dziedzeru uzlējumu drosmīgos degustētājus cienāja Gunita Strode no Bebrenes pagasta. Uzlējums esot imunitātes stiprināšanai, saukts arī par latviešu viagru. Man šī bija pirmā reize, kad pagaršoju izslavēto brīnumdzērienu, un otrreiz noteikti to mutē neņemtu. Smarža, ja to tā var nosaukt, atgādina plakātu tušu vai guašas krāsu. Benita Štrausa, Bebrenes pagasta pārvaldes vadītāja, stāsta: “Mums ir ļoti aktīvi cilvēki, kuri veido gan oficiālas biedrības, gan interešu kopas. Tajās sanāk kopā līdzīgi domājoši cilvēki. Piemēram, meitenes ar bebru dziedzeru uzlējumu ir no kopas “Māras”. Audēju kopas nosaukums ir “Mares”. Darbojas arī mednieki, floristi, podnieks. Esam te, lai atgādinātu par tādām vietām kā Augšzeme un Sēlija. Par savu mentalitāti, kultūrvēsturi un tradīcijām, kā arī rokdarbiem un mākslu. Ka esam īpaši. Arī pret jauno reformu, kas Sēlijas novadus grib pievienot novadiem ar atšķirīgu kultūrvēsturisku teritoriju.” No Benitas Štrausas pirmo, bet ne pēdējo reizi šajā pasākumā dzirdu: “Esam par vienu lielu Sēlijas novadu. Mēs ļoti labprāt ministra kungu (vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru Juri Pūci — aut.) redzētu pie sevis, parādītu, lai redz atšķirības — kas ir Daugavas labajā, kas kreisajā krastā, ko viņš tagad grib savienot kopā. Ilūkstes novadam no visiem citiem Sēlijas novadiem tā ir lielākā sāpe. Visi citi paliek Zemgales reģionā, bet Ilūksti grib pievienot Daugavpilij. Mēs mentāli jūtamies citādi nekā daugavpilieši. Ministra pozīcija ir — Sēlija ir mežaina teritorija, kurā cilvēki nodarbojas ar brūkleņu vākšanu. Jā, Sēlijā nav viena liela centra, bet pilsēta laukus nesapratīs. Tie ir divi, ļoti krasi atšķirīgi domāšanas veidi. Nevar visu pakārtot tikai naudai. Garīgās vērtības dzīvos ilgāk nekā materiālās, kuras var iznīcināt uguns un ūdens. Garīgās vērtas nodos tālāk šie jaunie (rāda uz jaunietēm — bebru dziedzeru uzlējuma piedāvātājām), kuri dzīvos laukos, viensētās. Uzturēs savu kultūrvēsturisko vidi. Uzskatu, ka problēmām vajag meklēt risinājumus, nevis jaunas problēmas.” ◆
Cimdi sēļu zemes krāsā
No Ilūkstes novada Pilskalnes pagasta visdažādāko rakstu un krāsu vilnas cimdus uz Rīgu atveda Marija Gviļūne. Starp tiem Marija rāda vairākus, kas vistuvāk atbilst sēļu zemei — uz melna fona koši sarkanas un zaļas rozītes. ◆
Drīkst dzīvot citādi
Pasākumā piedalījās arī tieslietu ministrs Jānis Bordāns (no kreisās) un Saeimas deputāts neretietis Sandis Riekstiņš. Jautāts, ko domā par plānoto novadu reformu, ministrs saka: “Neizteikšos par to, kā būtu jāvelk robežas. Kāpēc Latvija kā valsts ir dibināta? Lai katrs šeit dzīvojošais baudītu savu identitāti. Ja reiz ir novads ar identitāti, kurā cilvēki to sajūt, izkopj un vēlas to arī turpmāk darīt, tad ir noziedzīgi atņemt viņiem ticību savai identitātei. To nedrīkst neņemt vērā, zīmējot kartē jaunās novadu robežas.”
Saistībā ar vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Jura Pūces argumentu pret atsevišķa Sēlijas novada izveidi, sakot, ka tajā nav viena liela pārējos “velkoša” centra, Jānis Bordāns saka: “Centrus katra valsts veido. Agrāk Latvijas teritorijā tos veidoja cariskā Krievija, savā laikā komunistu Krievija, un katra vara to dara atbilstoši savām interesēm. Tas tagad jādara arī Latvijai — jāveido centri ar savu izpratni par kultūrtelpu, komunikācijas ceļiem un vēsturi. Ja kaut kur nav bijis novads tāpēc, ka to neizveidoja cariskās Krievijas laikā, tas nenozīmē, ka to nevar veidot tagad. Ja tas atbilst cilvēku interesēm. Tikai latviešiem nevajadzētu iecirsties un domāt, ka nekad nekas nevar mainīties. Ja cilvēki migrē valsts robežās, tad kaut kādā ziņā paši izveido šos centrus. Drīkst šodien nedzīvot pēc aizvēsturiskiem plāniem, robežām, jo tām reiz bija loģisks, konkrēts iemesls. Iemesli mainās. Tajā pašā laikā nav teikts, ka Daugavpilij jābūt vienam lielam centram, ignorējot visu, tajā skaitā to, kā cilvēki jūtas. ◆
Vēlas savu novadu
Madara Pavlovska, Ilūkstes novada pašvaldības sabiedrisko attiecību speciāliste, ir arī viena no šī pasākuma idejas autorēm. Viņa teic, ka pasākuma “Sēlijai būt!” mērķis ir parādīt, ka Sēlija ir spēcīgs, patstāvīgs reģions. “Jā, būtībā esam pret pašreizējo Pūces reformu! Vismaz tādā izpildījumā, kāda tā ieplānota pašlaik. Sēlijā vēsturiski bijuši centri — Jaunjelgava, Viesīte, Ilūkste, un pie šiem novadiem arī vajadzētu pieturēties. Ilūkste ļoti cietīs, jo to būtībā pievienos Latgalei. Jārāda, ka esam vienoti šeit, Sēlijā. Nepareizi ir arī pilsētai pievienot lauku teritoriju. Katrai no tām ir atšķirīgas funkcijas un uzdevumi. Iedzīvotāji aptaujā pauda savu nostāju — 98% ir par palikšanu esošā novada robežās. Sēlijā esošās septiņas pašvaldības vēlas turpināt iet kopīgu ceļu.” ◆
Garīgās sajūtas ir primārās
Stefans Rāzna, Ilūkstes novada pašvaldības vadītājs, pasākuma idejas autors: “Mēs Sēlijā cīnīsimies par savu patstāvību līdz galam! Pēc tām visām pārestībām, kādas ir notikušas, sākot jau no pirmskara Latvijas laikiem, kad arī Kārlis Ulmanis lāgā negribēja atzīt Sēliju. Mums, visiem septiņiem Sēlijas novadiem, vajadzētu dot laiku attīstībai, un labprāt gaidītu no valdības īpašu programmu šajā jautājumā. Tajā skaitā attiecībā uz autoceļiem, kas ir katastrofāli. Mums ir jāatkopjas, un visam pāri nedrīkst stāvēt ekonomiskās lietas. Primārām jābūt garīgajām sajūtām. Uz to uzsvaru lika arī šodien pasākumā publiski runājošie. Sēlija ir Latvijas krāšņums, kas nepelnīti aizmirsts. Ar šo pasākumu visai Latvijai parādām, ka ir Sēlija — sena kultūrvēsturiska teritorija ar senām tradīcijām, un nu viņa ir modusies. Mēs gribam būt saimnieki savā zemē!” ◆
Ar zaudējumiem rēķinājās
Par uzņēmējdarbību Sēlijā klātesošajiem stāstīja Inita Zībārte (no kreisās) un Inita Timšāne. Abas ir no Ilūkstes novada. Initas Timšānes, kā viņa saka, mīlestība ir arbūzi. Tos audzē jau vairākus gadus. Tiesa, šogad arbūzu ražu nesagaidīja, jo laukam pāri gāja krusa, kas stādījumus nopostīja. Šādā situācijā nonākusi pirmo reizi, tāpēc labi, ka saimniecība ir daudznozaru, un šogad padevās saldie zirņi, kā arī melones. Laba bija arī graudu raža. “Bet arbūzi ir mūsu mīlestība un, neraugoties uz šī gada neveiksmi, tā nepāries. Rēķinājos ar to, ka kādu gadu tas notiks, un skatos uz nākamo gadu, nevis uz to, kas šogad bija vai nebija,” saka Inita.
“Alpaka ir dzīvnieks, kas ir niša Latvijai,” stāstot par savu uzņēmumu, saka Inita Timšāne. Saimniecībā nodarbojas arī ar gaļas lopu audzēšanu. Alpakai piemērots Sēlijas, kur ir izteiktāks kontinentāls klimats, ne mitrais piejūras gaiss. Tie ir augstkalnu dzīvnieki, un tāpēc šīs puses pauguraine ir atbilstoša mazo kamielīšu turēšanai. Alpaku audzēšana saistīta ar vairākām nozarēm — vilnas apstrādi, tūrismu, mazuļu audzēšanu.”
***
Pasākuma rīkotāju nodoms bija pateikt skaļu “nē’’ plānotajam novadu reformas variantam, kas Sēlijas novadus pievienos citiem, tādējādi izjaucot pamazām izveidojušos septiņu novadu kopu. Vai “nē!” sadzirdēja tās ausis, kurām bija jāsadzird? Iespējams. Kā teica kāds no Saeimas deputātiem — Pūces reforma ir diskutējama, sākotnējie plāni maināmi un tikai tad, kad Saeima nobalsos par galīgo novadu reformas variantu, diskusijām būs pielikts punkts. Ja sēļi patiesi, līdz “kaulam”, vēlas savu novadu, par to vēl nāksies daudz un stipri cīnīties. ◆
Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Imanta Kaziļuna foto
