Secieša Aivara Cibiņa vārdu “Staburaga” lasītāji nereti var ieraudzīt sporta lappusē. Ja notiek sacensības spēkavīriem, Aivars gandrīz vienmēr piedalās. Šoreiz Aivars Cibiņš sasniedzis personīgo rekordu: pusgadsimta jubileja — tas taču ir ievērojams skaitlis!
Dzimtajā vietā
Jubilāra mājas “Cimdiņi” ir Seces pagasta apdzīvotajā vietā Purviņos. Aivars ir vietējais caur un cauri — dzimtās mājas “Bandinieki” ir turpat netālu no “Cimdiņiem”. Tikai mācības Ērgļos un dienests celtnieku bataljonā viņu uz laiku aizveda projām no dzimtās puses. Līdz deviņdesmito gadu vidum Aivaram darbs bija Seces zivju audzētavā, bet kopš 1994. gada viņš veic sliežu ceļu montieru brigadiera pienākumus. “Galvenais, ka darbs ir tepat, tā ir liela priekšrocība, jo laukos atrast algotu darbu nav tik vienkārši,” saka Aivars. “Darāmā pietiek gan dienā, gan dažkārt arī naktī, un, protams, īpaši daudz, ja ir slikti laika apstākļi.”
Nosauc tēva vārdā
Cibiņu dzimtai bijis daudzu latviešu ģimeņu liktenis — vectēva strēlniekos nopelnītā zeme, tēva darbošanās partizānos bija iemesls izsūtīšanai uz Sibīriju. Tēvs Roberts Latvijā atgriezās un ilgus gadus nostrādāja tepat Secē sliežu ceļu montieru brigādē, taču liktenīgs bija dzīves piecdesmitais gads — nepilnu mēnesi pirms jubilejas viņš gāja bojā nelaimes gadījumā. “Tēvs aizgāja uz darbu, bija nakts, putenis, iespējams, nedzirdēja tuvojošos vilcienu,” domīgi teic jubilārs. “Ir jābūt ļoti uzmanīgam.” Par godu tēvam un audžutēvam Jānim, kurš arī jau aizsaulē, jaunākais dēls nosaukts par Robertu Jāni. Tiesa, vārds Jānis tiekot “aktualizēts” tikai Līgosvētku laikā, ikdienā dēlu dēvē pirmajā vārdā.
Daudzbērnu ģimene
Visiem pieciem Cibiņu bērniem vārdi izvēlēti rūpīgi. Dēlam Edgaram un meitai Kristīnei, kuri jau pieauguši un savā dzīvē, vārdi aizgūti no Blaumaņa noveles. “Meitai Mairitai Amandai divi vārdi doti tāpēc, ka nespējām vienoties,” smejas Aivars. “Nauris pie vārda tika, pateicoties manam audžutēvam. Viņš savulaik ļoti gribēja, lai dēlu nosaucu šajā vārdā.” Pieci bērni ir kupls pulciņš, katram jāvelta uzmanība, rūpes, protams, arī jāskolo, taču Aivars teic, ka tik traki neesot. “Kad vecākie bērni nāca pasaulē, bija vēl padomju laiks, tad bija vieglāk,” saka secietis. “Tagad varbūt nedaudz grūtāk, bet grēks sūdzēties — darbs taču ir, un tas jau galvenais. Roberts un mūsu ģimenes jaunākā atvasīte, mana sešgadīgā audžumeita Nellija, mācās mūzikas skolā Aizkrauklē, spēlē klavieres. Arī mazdēls apmeklē mūzikas skolu, tad nu es visus trīs vedu uz skolu. Kamēr bērni mūzikas skolā, es uz sporta zāli.”
Lai būtu formā
Ar svarcelšanu Aivars aizrāvās 13 gadu vecumā. Bibliotēkā ieraudzīja grāmatas par kultūrismu, kas tolaik Padomju Savienībā nebija īpaši izplatīts. Aiz “dzelzs priekškara” populārs bija Arnolds Švarcenegers, bet Savienībā — Jurijs Vlasovs. Nodarboties ar sportu pamudināja arī veselības problēmas ar sirdi, tās, kopš Aivars sāka trenēties, vairs nav piemeklējušas. Sasniegumu spēkavīram ir daudz, augstākais no tiem — astotā vieta Padomju Savienības čempionātā pauerliftingā. Treniņu skaits tagad samazināts, lai saglabātu fizisko formu, Aivars trenējas trīs reizes nedēļā. Arī abi vecākie dēli savulaik aizrāvās ar svarcelšanu un piedalījās sacensībās, tagad uz svaru zāli iet vien tāpēc, lai nezaudētu formu.
Sadzīvo
labi
Darbs un treniņi aizņem daudz laika, tādēļ vēl kādām nodarbēm tā neatliek. Mazākajiem bērniem jāpalīdz sagatavot mājasdarbus, kopā jānoskatās kāds interesants raidījums. Sievai Lienītei ļoti patīk dzīvnieki, Aivars viņai uzdāvinājis sen kāroto trusi Rūdi. Rudais Rūdis mīt kaimiņos Nellijas jūrascūciņai, par šiem diviem “Cimdiņu” iemītniekiem šad un tad pastiprinātu interesi izrādot visi trīs kaķi — Šuriks, Cibuks un Zemene. Interesanti, ka Purviņos teju katrā mājā ir vairāki sargi — suņi, “Cimdiņos” tādi ir trīs. “Mēs jau smejamies, ka drīz Purviņos dzīvnieku būs vairāk kā cilvēku,” pasmaida Aivars. “Bet dzīve te rit mierīgi, svešinieki iemaldās reti, visi viens otru labi pazīstam un labi sadzīvojam.”
Jubileju Aivars svinēs “Bandi-niekos”, viens no svarīgākajiem pienākumiem — galda klāšana — atstāts Lienītes ziņā. “Atbrauks tuvākie radi, bērni, kuri Latvijā, ja visus radus aicinātu, tad jau vietas nepietiktu,” smejas secietis. “Vectēvam bija septiņi bērni, tāpēc radu mums daudz. Nekādas īpašas dāvanas negaidu, galvenais, ka atceras un apciemo.”
