Šis būs stāsts par pusmūža sievietes aizkrauklietes Aijas (vārds ir cits) uzvaru pār atkarību no alkohola. Bez ārstu palīdzības un sabiedrības iejaukšanās viņa pati spēja valdīt pār savām dziņām un tieksmēm.
Šis būs stāsts par pusmūža sievietes aizkrauklietes Aijas (vārds ir cits) uzvaru pār atkarību no alkohola. Bez ārstu palīdzības un sabiedrības iejaukšanās viņa pati spēja valdīt pār savām dziņām un tieksmēm.
Aijas kundze nu jau ir vecmāmiņa, tāpēc viņas pārdzīvotais nav dažu gadu atstāstījums, bet vismaz četrdesmit gados pieredzētais un pārdomātais. Viņa nekad savā mūžā nav smēķējusi, pat ne pamēģinājusi kādu “dūmu uzvilkt”, taču smēķētājus nenosoda, ja tikai nav jāelpo viņu smēķu dūmi. Toties ar alkoholu savulaik kundze bijusi uz “tu”.
Dzeršana netraucē dzīvot
— Savā dzīvē esmu atskatījusies uz dažādiem dzērājiem. Man alkohols, kaut arī to regulāri lietoju, tomēr problēmas nav sagādājis. Mana mūža lielākā daļa nodzīvota padomju laikā, kad alkoholisko dzērienu izvēle sievietēm bija diezgan nabadzīga. Šņabis vai konjaks man negaršoja, arī salkanā “Moka” nē. Labprāt iedzēru stiprākus liķierus — “Šartrēzi” vai “Benediktīnu”, arī rumu vai gaišo vīnu.
Alkoholu lietoju galvenokārt svētkos, darbavietā jubilejās un nelielā draugu pulciņā. Ja dažu alkohols padara agresīvu, tad man garastāvoklis tikai uzlabojās. Pasaule un cilvēki likās skaisti un labi, es nekad nestrīdējos un nekārtoju rēķinus ar cilvēkiem, kuri man bija nesimpātiski. Ir pat teiciens: “Kad piedzeršos, pateikšu visu, ko par viņu domāju!”. Man šādas vēlēšanās nebija.
Gāja gadi, un es ievēroju, ka arvien vairāk nodzeras man pazīstami cilvēki. Likās, ka viņu dzīvē viss kārtībā, bet saskarsme ar alkoholu darīja savu. Aizkrauklē atklājās, ka mājās regulāri dzer pat visai cienījami cilvēki. Tagad viņi jau mūžībā, bet, ja nebūtu kļuvuši par tā saucamajiem klusajiem dzērājiem, dzīvotu vēl šodien. Arī manās mājās vienmēr bija alkohols, taču es nekad visu neizdzēru līdz pēdējai pilītei. Dzeramo pirku tikai veikalā, bet arī padomju gados “točkas” pastāvēja, tikai tur pārdeva pašbrūvētās dziras.
Gribas visu degustēt
Mans alkohola lietošanas “ziedu laiks”, kā es pati uzskatu, sākās ar Atmodu, kad veikalos parādījās daudz garšīgu liķieru un vīnu, kurus kāroju nogaršot. Nelielā draudzeņu pulciņā rīkojām pat jaunu marku degustēšanas vakarus. Izgaršojām “Vetas” un daudzus ārzemju liķierus, līdz manīju, ka, paraugoties uz liķieri, man siekalas saskrien mutē. Vakarā varēju izdzert vismaz puspudeli stipra liķiera, bet paģiru nebija. Mans organisms acīmredzot bija tik stiprs un vesels, ka alkohols nekaitēja. Gluži otrādi, kad iedzēru, man radās lielāks darbaprieks un enerģija, viss veicās.
Reiz ar draudzeni viņas lauku mājās pat milzīgu dīvānu divatā pārnesām no mājas uz klēti. Tā bija vecā tahta “Lira”, kuru nedzērušas pat lāgā pakustināt nevarējām, bet ar “siltām” galviņām viss bija paceļams un panesams.
Piemērs no dzīves
Ja tagad jauniešus un arī padzīvojušus alkoholiķus uzskata par slimniekiem, man gribas smieties. Tās ir vistīrākās blēņas! Tagad saprotu, ka arī es biju alkoholiķe, man tikai bija stiprs un veselīgs organisms, tāpēc dzeršanā varēju “turēt” līdzi pat vīriešiem.
Pirmais notikums, kurš man lika domāt par to, ka dzīvesveids jāmaina, bija kādās radu bērēs. Kapsētā bija daudz ļaužu, un pie manis pienāca sieviete ar uzblīdušu seju un aizpampušām acīm. Vai es viņu vairs nepazīstot? Viņa esot mana pamatskolas klasesbiedrene Anna. Es šausmās sastingu! Blondo kautrīgo Anniņu atcerējos kā ļoti skaistu meiteni, bet alkohola izkropļotajā sievietē man pat viņas acis bija svešas…
No radiem uzzināju, ka Anna dzīvojot bez vīra, esot liels bērnu bariņš, bet katram savs tēvs. Bez dzeršanas viņa neiztiekot ne dienu. Mani šokēja tas, kāda Anna izskatījās. Mēs taču bijām vienos gados! Arī es dzēru gandrīz katru dienu, un man tas sagādāja baudu. Tomēr acis neaizpampa, un paģiras nemocīja. Redzētais bija tik atbaidošs, ka ilgi domāju par Annu — gaišu un smaidīgu meitenīti no manas klases…
Varbūt pēc gadiem arī manas acis būs aizpampušas? Nē, blēņas, sevī pasmējos.
Pietiek
Lai arī labi pelnīju, gadiem ritot, sajutu, ka nodzeru daudz naudas. Alkohols tomēr ir samērā ir dārgs, tāpēc dažkārt man nācās padomāt, ko pirkt — sev labas smaržas, grāmatu vai kārtējo liķiera pudeli?
Punktu visam, piedevām bez ārstu un narkologu palīdzības, pieliku pati. Vienā jaukā dienā atskārtu, ka nevaru paiet garām dzērienu veikalam, jo jānopērk jauna pudele. Rosoties pa māju vai dārzā, vakarā varētu to izdzert, tāpat kā simtiem jau bija izdzertas. Kāds magnēts mani vilka veikalā…
Pēc horoskopa esmu Auns, kuram ļoti nepatīk, ja kāds uztiepj savu gribu. Pēkšņi aptvēru, ka šis “kāds cits” mani velk veikalā! Kas vēl nebūs! Vai es vairs nevarēšu pati par sevi noteikt, kur iet, ko darīt, ko ēst un ko dzert?
Bez kompleksiem ar šo dumpīgo domu aizsoļoju mājās bez pudeles. Manām acīm kā plīvurs bija nokritis. Vai tiešām pudele valdīs pār mani? Nekad! Tas nav izdevies nevienam cilvēkam, kāpēc lai es padotos saldu, reibinošu dziru varai?
Jauna dzīve
Tas bija pirms gadiem septiņiem. Jūs neticēsiet, bet man vēl šodien sekcijā stāv vairākas iesāktas mana dzeršanas perioda pudeles. Dažkārt pa malciņam ieleju kādai draudzenei vai kaimiņiem, bet pati kopš tās dienas, pat datumu atceros — 18. augusts, pie lūpām neesmu pielikusi pat alu.
Doma vien, ka pār mani varētu kāds valdīt, bija tik satriecoša, ka pilnīgi mainīja dzīvi. Alkoholu vairs nekāroju un ļoti labi bez tā iztieku. Par dzeramo iedomājoties, siekalas neriju, man tas vairs neeksistē. Draugiem un radiem paziņoju, ka savu normu esmu izdzērusi, viņi mani saprata bez garām runām, jo zina, ja ko iedomājos, mani neviens nepārliecinās.
Novēlu katram alkoholiķim iekšēji sacelties, un neļaut “kaut kam” pudelē mītošam pār sevi valdīt. Cilvēks tomēr ir radības kronis, kurš pats var izvēlēties, kā dzīvot. Alkoholismu nevar salīdzināt ar vēzi vai AIDS. Šīs slimības cilvēkam uzbrūk negaidot un ar tām cīnīties bieži vien vairs nav cilvēka varā, bet alkohols un pudele nevienam pati kā sniegs uz galvas neuzkrīt. Gribu — dzeru, gribu — nedzeru! Tikai nepalaidiet garām to brīdi, kad pārstājat saprast, ko pats īsti gribat. Nezaudējiet pašcieņu, jo reibinoša dzēriena pudelē slēpjas cilvēka vājums, nevis nedziedināma slimība.
