Ar skolotājas gēniem. Biruta Skrīvere Iršos pavadījusi 62 mūža gadus, spilgtā atmiņā kundzei saglabājušies pēckara laiku notikumi, kolhozu “ēra” un skolā aizvadītie gadi.
Ar skolotājas gēniem
Biruta Skrīvere Iršos pavadījusi 62 mūža gadus, spilgtā atmiņā kundzei saglabājušies pēckara laiku notikumi, kolhozu “ēra” un skolā aizvadītie gadi.
Ar “K2” uz mājām
Biruta Skrīvere dzimusi 1934. gadā Daugavpilī, četru bērnu ģimenē bija vecākā māsa. Uz Iršiem viņas ģimene pārcēlās pēc Otrā pasaules kara — 1946. gadā, kad viņas tēvs atbrauca palīdzēt savam brālim — mācītājam atjaunot kara laikā cietušo Iršu dievnamu. 1949. gadā sākās deportācijas. Birutas kundzes tēvu apcietināja un nosūtīja uz Volgas — Donas kanāla celtniecību. Pēc piecu gadu ilgas prombūtnes tēvu attaisnoja, un viņš atgriezās Iršos, kur uz vecās aptiekas pamatiem uzcēla ģimenes māju “Druviņi”.
Birutas kundze visu mūžu ir nostrādājusi par skolotāju. “Mācījos Pļaviņu vidusskolā. Sestdienās mājup un svētdienās atpakaļ uz skolu devos ar vienīgo “transporta” veidu — “K2″ jeb kājām,” smej Birutas kundze. “Strādāju gan Vējavas skoliņā, gan Pļaviņu vidusskolā, bet 1960. gadā atnācu uz Iršiem. Par skolotāju strādāju līdz 1991. gadam. Šim darbam veltīju 37 gadus un ne brīdi neesmu to nožēlojusi — ja varētu dzīvi sākt no gala, atkal darītu to pašu. Ļoti patīk bērni un darbs skolā. Man pašai ir meita, divi dēli un mazbērnu pulciņš. Esam skolotāju dinastija, skolotāja gēni laikam mūsu ģimenei asinīs — arī mana māte, brālis un vecākais dēls ir strādājuši par skolotājiem.”
Māca sēt kukurūzu
“Agrāk Iršos bija arī pienotava, vairāki veikali. Tolaik bija nauda, bet nebija preču, tagad ir otrādi — pērc, ko vien vēlies, bet ar naudiņu tā paknapi. “Dzelzs aizkara” pastāvēšanas laikā no ārzemēm nekādas preces neieveda, pat cukura daudzums bija stingri limitēts — to izsniedza uz kartiņām,” atceras Birutas kundze.
Spilgtā atmiņā Birutas kundzei palicis jaunības gados piedzīvotais Hruščova laika kukurūzas bums: “Lai ātrāk apsētu kukurūzas lauku, aicināju palīgā draudzeni. Viena ar mietu zemē dzina caurumus, otra tajos bēra kukurūzu un rausa ciet. Tobrīd garām brauca lauksaimniecības ministrs Strogonovs. Redzot šādu dīvainu ainu, viņš apstājās un nāca apvaicāties, ko mēs šeit darām. Atbildējām, ka sējam kukurūzu. Viņš tikai noprasīja: “Vai tad tā sēj kukurūzu?” un izstāstīja, kā tas pareizi jādara. Pēc tam man atsūtīja lielu kaudzi ar brošūrām un pamācībām, kā jāsēj kukurūza.”
Bērni soļo ierindas skatēs
Birutas kundze atminas: “Pēckara gados sākās kolektivizācija jeb kolhozu veidošana — latviešu tautai tas bija nepieņemami un psiholoģiskā ziņā ļoti smagi, jo latvietim vienmēr ir bijusi pašam sava sēta. Iršos izveidojās četri kolhozi, to attīstība bija atkarīga no tā, cik saimniecisks bija tā vadītājs. Ievērojama augšupeja sākās pēc lauksaimniecības attīstībai veltītā kongresa Maskavā 1965. gadā. Kolhozus apvienoja un Iršos izveidojās padomju saimniecība “Līdums”, kuru vadīja Pauls Zaņķis. Cilvēki viņu respektēja, sāka pieaugt darba algas un vairāk maksāja naudā, nevis “graudā”. Kad vadītāja vietu ieņēma Tālis Kalniņš, saimniecība manāmi uzplauka — sākās vērienīgi celtniecības darbi — Iršos uzbūvēja vairākas daudzstāvu un Līvānu tipa mājas, visas bija apdzīvotas, iebrauca pat viesstrādnieki no Ukrainas. Skolai uzcēla piebūvi, līdz ar to vairs nevajadzēja mācīties vairākās atsevišķās ēkās.
Pēckara gados Iršu skolā mācījās ap 160 skolēnu — pagastā bija daudz māju, no kurām tagad pāri palikušas vien drupas. Pozitīvi vērtēju oktobrēnu un pionieru organizācijas — bērniem bija savi noteikumi, principi un pienākumi, viņi neauga bezdarbībā. Vajadzēja mācīties ierindas mācību, soļot skatēs. Skolēni nenēsāja smagas skolas somas — bibliotēkā varēja nodot un saņemt nepieciešamās grāmatas. Aktīvi ritēja pagasta kultūras dzīve — bija gan skolēnu, gan pieaugušo deju un koru kolektīvi. Dramatiskā pulciņa dalībnieki iestudēja vērienīgas lugas, tās izrādīja pat citos rajonos, arī pagasta pilskalnā rīkoja skaistas balles.
1985. gadā par paju sabiedrības “Līdums” vadītāju iecēla Pēteri Keišu. Sākās atmodas gadi — cilvēki atguva savus īpašumus, privatizēja zemi, un saimniecība panīka — likvidēja vairākas liellopu fermas un cūkkopības kompleksu. Cilvēki no ciema devās projām— nebija vairs, kur strādāt un nopelnīt.
Tagad kultūras dzīve Iršos ir apsīkusi, aizvien vairāk cilvēku atstāj laukus, un arī jaunieši pagastā atgriezties nevēlas. Latvijas laukiem draud iznīcība — kā likvidēja cukura rūpniecību, tā to dara arī ar piena nozari.
