Veronika un Jānis (vārdi citi) satikās laikā, kad abi jau vairākus gadus bija atraitņi. Iepazinās, kopjot mīļo aizgājēju atdusas vietas.
Veronika un Jānis (vārdi citi) satikās laikā, kad abi jau vairākus gadus bija atraitņi. Iepazinās, kopjot mīļo aizgājēju atdusas vietas.
Sākās sarunas par tiem laikiem, kad abiem bija laimīgas ģimenes, bet tad liktenis atstāja vienus. Izrādījās, ka ģimenes dzīvojušas līdzīgi — saticīgi, rūpējās par bērniem, mīlēja un cienīja viens otru.
Viss beidzās acumirklī
Veronikas vīrs neatgriezās no darba — apgāzās viņa vadītais traktors, un cilvēka vairs nebija.
Veronika vēl pat ilgi pēc bērēm nevarēja apjaust, ka vīrs no darba tā arī nekad vairs nepārnāks, un bieži raudāja. Reiz viņa vīru ieraudzīja sapnī, viņš teica, lai neraud, jo viņam tad ir grūti. Veronika paklausīja, un arī viņai kļuva vieglāk.
Kopā līdz pēdējam brīdim
Jāņa sieva nomira ar insultu. Viņam vajadzēja noskatīties, kā tuvākais cilvēks pamazām vien aizslīd nebūtībā. Ārsti neko palīdzēt nevarēja, tikai mierināja, ka slimniecei nebūšot ilgi jāmokās.
Tā arī bija. Kādā naktī Jāņa sieva beidza elpot, un viņš jutās tik vientuļš kā koks tuksnesī. Gribējās kliegt — Dievs, tu mani esi atstājis, bet slimnīcas klusumā vaimanāja tikai bezgala sāpošā sirds. Mute klusēja.
Dalīta bēda — pusbēda
Šos skumjos notikumus Veronika un Jānis viens otram izstāstīja, klusas vientulības mākti, ar vēlmi, lai kāds saprastu, cik drūms viņu dzīves rudens. Sāpju nasta katram šķita pārāk smaga, taču pēc stāstījuma likās, ka kļuvis vieglāk.
Abiem bija gan bērni, gan mazbērni, bet viņi dzīvoja atsevišķi. Katra jauna diena atraitņiem sākās ar vienu un to pašu domu — atkal kaut kā jāpavada tukša, klusa diena, neviens mani nenoglāstīs, neviens pat nesarās.
Tādos brīžos gluži nemanot viņi sāka domāt viens par otru. Sazvanījās un sūtīja apsveikumus, kuri drīz vien kļuva par vēstulēm.
Bērni vecākus saprot
Viena no Veronikas meitām pamanīja, ka māte kļūst možāka un dzīvespriecīgāka. Kad viņa to pateica māmuļai, Veronika, neko neslēpjot, pastāstīja par liktenīgo iepazīšanos. Arī bērni gribēja ar Jāni iepazīties, un viņas dzimšanas dienā Jānis pirmo reizi ieradās satikties ar Veronikas ģimeni.
Nedaudz vēlāk līdzīga tikšanās bija arī Jāņa mājās. Pieaugušie bērni un tīņu vecuma mazbērni no abām ģimenēm bija vienisprātis, ka omītei un opapam, kā viņus ģimenē sauca, vajadzētu dzīvot kopā.
Taču Veronikai un Jānim nemaz tik viegli nenācās savu dzīvi pārkārtot, jo mūža otrajā pusē jūtas ir pavisam citādas nekā jaunībā vai pusmūžā. Tomēr viens bez otra viņi arī vairs nespēja dzīvot.
Jānis jokoja, ka iegātņos neies, tāpēc Veronikai bija jāpārceļas Jāņa divistabu dzīvoklī mazā provinces pilsētā. Viņa pati bija lauku mājas saimniece. Tajā palika saimniekot dēls ar vedeklu, kuri pieteica, ka vasarās Veronikai un Jānim jādzīvo pie viņiem, bet pilsētas dzīvokli var dažus mēnešus izīrēt.
Pasaka turpinās…
Nu jau vairāk nekā desmit gadu abi saticīgi dzīvo pilsētā, bet vasarās rušinās Veronikas mājas skaistajā dārzā. Jānis, īsts pilsētnieks, nu kļuvis par kārtīgu laucinieku. Zina, kad kas jāsēj un jānovāc. Gandarīts, ka augļus jau dod viņa stādītās ābeles un ķirši. Abi vienmēr ir kopā, pat tad, ja vienam jāapmeklē ārsts, otrs nāk līdzi. Viņi baidās viens otru zaudēt.
