Pārmaiņas novadā skārušas arī mani, jo tagad man domē strādā savs čoms, puika vēl, bet, protams, pilngadīgs. Kad šo vēsti uzzināju, tā mani ļoti saviļņoja, jo ar tā špicbuka māti savulaik man bija romāns. Un, iespējams, tas jaunais domnieks patiesībā ir manu gēnu mantinieks.
Puiku nebiju ne acīs redzējis teju kopš viņa kristībām, jo laikam baidījos saskatīt līdzību ar sevi pašu. Tagad nolēmu laboties. Nopirku kliņģeri un gāju puiku apraudzīt. Aizgāju agri no rīta. Prasu sekretārei, kur varu satikt tādu un tādu “zaļo gurķi”. Šī pārsteigta paskatījās manī. Kādā es jautājumā un kāpēc neesot nācis apmeklētāju pieņemšanas dienā un laikā? Viņš esot “lielajā ražošanā”, bet tūlīt pēc tam būs “mazā ražošana”. Teicu, ka vienalga gaidīšu.
Tā nu sēdēju es vientulīgi gaitenī stundu, divas… Un tur jau viņš nāca! Jauns, plandošiem matiem, rūpju rievu pierē. “Dēls, es pie tevis!” steidzos uzrunāt domnieku. Viņš bija lāga puika, viss tēvā. Bija laipns, aicināja mani ienākt kabinetā. Tur es vispirms pastāstīju, ka esmu atnācis vienkārši tāpat, bez nolūka — kā vēlētājs. Liku galdā kliņģeri. To redzot, puika uzvārīja mums kafiju. Nogrieza pa gabalam no manis nestā kliņģera un no citiem, kas jau rindojās uz galda. Kad nu mēs, tā tērzēdami par to, kurā kliņģerī vairāk rozīņu, bijām pavadījuši jau prāvu pusstundu, es saņēmos pajautāt, ko īsti mans jaunais draugs domē dara. Esot speciālists kādā tur nodaļā. Visa diena noslogota. Darbā esot jābūt “no — līdz”, lai gan atalgojums, protams, esot neapmierinošs. “Iedomājies, Teni, man viens draugs spēlē basi augstākajā līgā, un viņa alga ir 3000 latu mēnesī, bet manējā 10 reižu mazāka! Vai tas ir taisnīgi?” vaicāja domnieks.
Un vecie stagnāti, kādu domē tomēr palicis ne mazums, to vien darot, kā spiegojot jaunos. Padotie bez atprasīšanās priekšniecībai pat uz tualeti aiziet nevarot. Pusdienlaikam esot atvēlēta tikai stunda. Esot arī tādi bezkaunīgi deputāti, kas pieskrienot klāt uz ielas domes darbiniekiem un tieši ausī iebrēcot: “Nepatīk savs darbs? Atradīsies citi, kas to darīs ar prieku!”. Un visu laiku priekšniecība tincinot jaunos: “Vīzijas, vīzijas piedāvājiet!”.
Čalis sacīja, ka viņam, protams, esot savas ieceres. Piemēram, viena laba čoma firmai jāpalīdz iefiltrēties biznesā šajā miestā. Un viena forša meitene jāiekārto par direktori pēc kārtējās skolu reorganizācijas.
Kamēr mēs tā pļāpājām, jau bija klāt pusdienlaiks. Puika man par to atgādināja, nervozi skatoties pulkstenī. Pavaicāju, kādi viņam plāni pēcpusdienai. “Nu…” viņš teica, “šāda tāda informācija jāievāc, jāuzraksta pārskats.” Bet diezin vai tam sanākšot laika, jo jāpiedalās vēl trijās darba sanāksmēs. Un tā katru dienu! “Kad no darba mājās pārnāc, nevari pār lūpu pārspļaut! Tāds nogurums…” atvadoties sacīja mans jaunais draugs. Vēlēju viņam veiksmi. Un sapratu, ka viņš tomēr nav mans dēls. Es šitādu nekonkrētu darbu nespētu veikt. Es pat nemēģinātu.
