Kad koki jau bez lapu rotas, pa klintainietes Zentas Lidijas Vilcānes un viņas dzīvesbiedra Pētera Kačkāna mājas logu var redzēt Daugavu un Oliņkalnu. Decembra sākums ir arī laiks, kad Zentas kundze svin šūpuļsvētkus — šogad 75.
Kas tās par “ručkām”?
Jubilāre atminas balles Oliņkalnā, kurp no Pļaviņām gājuši pat kājām. Tagad šo vietu ieskauj upes ūdeņi, un tur var nokļūt tikai ar laivu. Tomēr Zentas kundzei iznācis tur pabūt un palūkot, kā mainījusies jaunībā tik iecienītā vieta.
Klintaine ir jubilāres dzimtā vieta. Vecāku mājas bijušas uz Rīteru pusi. No tām ģimenei — mātei, tēvam, viņu četriem bērniem un vecaimātei — 1949. gada 14. jūnijā sākās tālais ceļš uz Sibīriju. Tad Zentas kundze bijusi nepilnus desmit gadus veca. Viņa teic, ka vasarā kopā ar vietējiem bērniem nedaudz krievu valodu apguvusi, bet, kad rudenī vajadzēja mācīties skolā, visu saprast bija grūti.
— Joprojām atceros, kā skolotāja stundas sākumā teica: “Vozmiķe ručki!” (“Paņemiet rakstāmos!” — krievu val.) Nevarēju saprast, kas tur vajadzīgs! Izrādījās, tie ir rakstāmpiederumi. Tolaik izmantoja vien spalvu un tinti. Bērns jau daudz ko uztver citādāk, bet tik un tā negribas tos gadus atminēties. Mēs mājās atgriezāmies bez vecāsmātes, kuru uz Sibīriju izveda jau ļoti slimu, tur viņa nomira. Sibīrijā piedzima mans jaunākais brālis, — stāsta klintainiete.
Svešumā viņa ieguva arī labu draudzeni, kura dzīvo Antūžos, un abas joprojām tiekas.
No stikla pie papīra
Sibīrijā Zentas kundze pabeidza 8. klasi un pēc atgriešanās mājās apmeklēja grāmatvežu kursus. Darba gaitas sākās Rīteros, kolhozā “Sarkanā zvaigzne”, kur strādāja par uzskaitvedi. Tad apprecējās un pārcēlās uz Pļaviņām.
— Toreiz Gostiņos bija Līvānu stikla fabrikas filiāle, kur strādāju pie konveijera par kontrolieri — vajadzēja izņemt brāķus. Darbs bija pat trijās maiņās. Kad meita vēl bija maza un saslima, visu apvienot bija grūti, bet tikām galā, — smaida Zentas kundze.
Tolaik fabrikā galvenokārt izgatavojuši stikla pudelītes tintei. Neviena Zentas kundzei gan nav saglabājusies.
Izgatavo iesaiņojumu konfektēm
Kad šo cehu likvidēja, jubilāre darbu atrada Madonas tipogrāfijas filiālē, arī Gostiņos. Šī pilsētas daļa savulaik bija ekonomiski aktīva, bet tagad no senās godības nav nekā.
— Grūti pateikt, kāpēc tipogrāfiju likvidēja, jo pasūtījumu bija daudz, arī no konditorejas fabrikas “Laima” un bibliotēkām. Līdz uzņēmuma slēgšanai nenostrādāju, jo piedzima dēls. Pēc tam Pļaviņās atvēra uzņēmumu “Rīgas apģērbs”, kur strādāja arī mājražotāji. Tā kā dēls vēl bija mazs, izmantoju iespēju strādāt mājās, un tā līdz pensijai. Vēl jau uzņēmumā, ko izveidoja likvidētā kolhoza “Selga” vietā, biju grāmatvede, pēc tam vairs nestrādāju. Tagad pietiek, ja varu mājas soli apdarīt, — saka jubilāre.
Priecājas par
draudzenēm
Pēc pirmās laulības jau teju 30 gadu Zentas kundze ir kopā ar dzīvesdraugu Pēteri. Kā jau laukos ierasts, piemājas saimniecībā bijušas gan vistiņas, gan gotiņas, bet tagad ir suns un kaķis.
Jubilāres meita Agita dzīvo Aizkraukles pagastā, dēls Andis — Pļaviņās. Zentas kundzei ir viena mazmeitiņa, bet kopā ar dzīvesdraugu Pēteri mazbērnu un jau mazmazbērnu pulciņš ir lielāks, kuri arī viņu dēvē par omi.
Apaļākās jubilejās ģimene sanāk kopā. Tagad viņi palikuši četri — jubilāre, vēl viena māsa un abi brāļi. Šogad aizsaulē aizgāja vidējais brālis, kurš dzīvoja Čeļabinskas apgabalā Krievijā. Tur viņš palika un izveidoja ģimeni pēc dienesta armijā. Pārējie dzīvo netālu.
Liels prieks ir par draudzenēm. Kopš darba gadiem ir tāds neliels pulciņš, cenšas tikties un īpašāk atzīmēt jubilejas. Arī šis gads nav izņēmums. ◆
