“Mūsu Pičiņš ir cilvēks ar zelta rokām,” vispirms Staburaga pagastā uzzinu īsu Pētera Vinduļa raksturojumu. Pēc tam pats jubilārs atklāj gan savu ģeogrāfiski raibo biogrāfiju, gan uzskatus. “Savu kažoku nekad neesmu mainījis,” saka viņš.
“Pičiņš, Pičs,” tā staburadzieši aizvien saka, kaut pēc dažām dienām, 14. jūnijā, Pēteris Vindulis svinēs 65 gadu jubileju.
Uz skolu — kompānijas pēc
“Man ir ģeogrāfiski raiba biogrāfija,” nosmej Pēteris. Savā mūžā viņš dzīvojis visos Latvijas novados. Jau četrus gadu desmitus Pēteris ir staburadzietis, taču dzimtā ir Latgales puse, Preiļi. Drīz vecāki pārcēlušies uz Dundagu, kur arī izaudzis un mācījies. “Kā sešu gadu vecumā aizgāju vecākajam brālim, kuram tolaik bija astoņi gadi, līdzi uz skolu, tā tur arī paliku, abi mācījāmies vienā klasē,” stāsta Pēteris. Viņam bija divi brāļi, taču abi vēl jauni traģiski gājuši bojā — viens noslīcis Usmas ezerā, kaut bijis jūrnieks un labi peldējis, otrs pakļuvis zem vilciena.
Dundagā Pēteris pabeidzis vidusskolu un stājies Politehniskajā institūtā, taču togad bijis liels konkurss un augstskolā neticis. Sapnis par studijām nomainīts ar ko praktiskāku — darbu uzņēmuma “Rīgas suvenīrs” filiālē Dundagā. “Dāmas auda, es taisīju paplātes un suvenīrus, kurus veda uz Rīgu,” atceras Pēteris.
Tolaik Dundagā uzņēma filmu “Līvsalas zēni”, kurā galveno — skolēna Mārtiņa Pūpola lomu — spēlēja Juris Bružiks, Kokneses skolotājas dēls. Pētera vecāki tolaik pārcēlās uz Koknesi. “Tur es sastapu Juri, kurš tagad jau tērēja par filmēšanos saņemto naudu,” nosmej Pēteris.
Mūžīgais kolhozs
Drīz puisis devās dienestā — pusgadu pavadīja mācību daļā Dobelē, tad dienēja Čerņahovskas apgabalā Krievijā, taisot pontonu tiltus. Tolaik, septiņdesmito gadu sākumā, Pētera vecāki pārcēlās uz dzīvi Staburagā, un turp pēc dienesta devās arī dēls, sākot strādāt par autovadītāju kolhozā.
Staburagā iepazinies arī ar savu nākamo sievu Valentīnu, un 1973. gadā svinētas kāzas. Pēteris atceras, ka toreiz sešos kilometros no dzimtsarakstu nodaļas līdz mājām bijuši seši godavārti. “Cilvēki ļoti draudzīgi dzīvoja,” nosaka viņš. Tajā pašā gadā ģimenē piedzimis vecākais dēls Aivars, pēc diviem gadiem — Guntis un 1981. gadā — meita Gunita.
“Līdz pensijai arī strādāju kolhozā, tikai tam mainījās statuss, ne būtība — bija paju sabiedrība, tad SIA “Velmaraiši”,” saka viņš. Kādu brīdi Pēteris bija darbnīcu vadītājs, tad iemācījies arī metināt un darīt citus tehniskus darbus, ko tobrīd vajag, jo ne jau katru reizi meklēsi speciālistu. Tolaik kolhozu vadīja Irina Ziemele. Viņa saimniecībai nopirkusi autoceltni, to arī vadīja Pēteris. “Tuvākajā apkārtnē, šķiet, man vienīgajam ir autoceltņa vadītāja apliecība,” nosaka jubilārs. “Savulaik Daugavmalā Staburagā un Secē būvēja mājas, celtni vajadzēja gan lielo pamata bloku, gan citu konstrukciju ielikšanai. Tagad būvē citādāk, un autoceltnis vairs nav vajadzīgs.”
Kolhoza un paju sabiedrības laikos visus gadus viņš stūrējis arī kombainu. “Varu vadīt jebkuru transportlīdzekli, izņemot divriteni, man ir visu kategoriju autovadītāja un traktorista apliecība,” nosmej jubilārs. Savulaik ar lielo autobusu “Ikaruss” vadāti arī Vīgantes pamatskolas bērni.
Konstruktors un palīgs
Virpot, metināt, pielabot automašīnu — šīs Pētera prasmes arī tagad izdaudzinātas pat ārpus sava pagasta robežām, un savējie zina gan to, ka viņš darbu izdarīs perfekti, gan to, ka saviem cilvēkiem viņš nespēj atteikt, pat neprasot par to samaksu. Arī mūsu sarunas laikā pievakarē Pēterim vairākas reizes zvana tālrunis — te kādam ķibele ar automašīnu, te kaimiņu puikam kvadraciklu jāpalīdz “dabūt pie dzīvības”.
“Man patīk konstruēt, uzlabot tehniku, to darīju jau kolhoza laikā,” stāsta Pēteris. “Pirms pāris gadiem nopirku motorzāģi, lētu un švaku, tam noplīsa sūknis. Izdomāju, ka spiedienu var dot, arī piekombinējot trubiņu no izpūtēja uz bāku. Zāģis iet, un arī kaimiņam esmu tāpat sataisījis.”
Ar veco kažoku
Kolhoza laiku atmiņas jubilāram saistās arī ar ceļošanu. Būts Sočos, Jaltā, Abhāzijā, Gruzijā, kur ar autobusu braukuši kalnos pa tā saukto armijas ceļu. “Atpakaļ braucot, šoferis tik ieskrienas un slidinās, jo autobusam bojāta ātrumkārba, kloķis neturas ātrumā. Ceļš slidens, visapkārt dziļas aizas. Mēs, šoferi, satraucāmies, dāmas gan no tā neko nesaprata. Viss beidzās labi, lejā tikām,” atceras jubilārs.
Savulaik kaimiņi kooperējušies un ar kravas mašīnu uz Novgorodu veduši tirgot ābolus, uz Ļeņingradu un Petrozavodsku — kartupeļus. “Pa 15 valstīm varēja braukt droši, un savs atspaids bija, vienā dienā varēja nopelnīt mēneša algu,” atminas viņš.
Kad jautāju, vai šie laiki labāki par iepriekšējiem, Pēteris bilst: “Es savu kažoku neesmu mainījis, un visi to zina. Esmu priecīgs, ka esam brīvā Latvijā, taču to netaisnību neciešu. Lielie kungi rūpējas par savām kabatām, tur nauda aiziet, bet tautai neklājas viegli. Agrāk vismaz skola un medicīna bija bez maksas, visiem iespējama. Tagad, ja nav naudas, mirsti nost. Arī Eiropas Savienība mūs uz daudz ko piespiež, piemēram, daudzi likvidēja mazās saimniecības, jo nespēja izpildīt prasības. Mūsu pagastā govis audzē vien daži cilvēki. Pienu uzpērk par astoņiem centiem, ūdens maksā 10 centu. Pienu uz pusēm atšķaida ar ūdeni, un veikalā pārdod par 80 centiem. Kur ir taisnība?”
***
“Staburagā mums dzīve rit mierīgi, vienīgi visi jaunie aizlido prom. Arī manējie,” pēc brīža nosaka Pēteris. Meita jau daudzus gadus dzīvo Īrijā, tagad turp pārcēlies arī Guntis. Tieši pirms tēva dzimšanas dienas Gunita atbrauks uz Latviju, te nosvinēs arī Jāņus un dosies atpakaļ. Šķiet, viņa Īrijā arī paliks, jo ir tur iedzīvojusies, viņai ir labs darbs un alga, savs dzīvoklis — atklāj tēvs.
“Arī mēs ar sievu divas reizes esam bijuši Īrijā,” stāsta Pēteris. “Bērni aizveda ekskursijā, bijām pie okeāna. Taču man Īrijā nepatīk — koku maz, klimats vēss.” Rādot ceļojuma bildes, kas tapušas okeāna krastā, Pēteris bilst: “Redziet, te vieni akmeņi, ne tur var ko sēt, ne stādīt…” ◆
