Pagājušās nedēļas nogalē Daudzeses pagasta mežā notika pie mums līdz šim vēl kaut kas nebijis — Latvijas čempionāta otrais posms apvidus automašīnām “Sēlija 2007”.
Pagājušās nedēļas nogalē Daudzeses pagasta mežā notika pie mums līdz šim vēl kaut kas nebijis — Latvijas čempionāta otrais posms apvidus automašīnām “Sēlija 2007”. Tajā labi veicās arī vietējiem braucējiem.
Jau piektdienas pēcpusdienā apvidus automašīnu spēcīgie motori pieskandināja Daudzeses pagastu. Taču tad visi sacensību dalībnieki devās uz Aizkraukli, kur pilsētniekiem bija iespēja apskatīt varenos braucamos, kā arī vērot, kā tie viens pēc otra pārlīgoja pāri simboliskajai starta estakādei, kā jau tas rallijos pienākas, vēl tīri un bez skrambām.
Sacensībās piedalījās vairāk nekā pussimts apvidus automašīnu. Atkarībā no pārbūves pakāpes tās bija sakārtotas vairākās klasēs, tomēr visas aprīkotas tā, lai varētu braukt arī pa koplietošanas ceļiem. Sacensībās startēja Toyota, Mitsubishi, Suzuki markas džipi, taču viņu vidū bija visai daudz vēl padomju laikos ražoto “bobiku”, kurus mehāniķi bija pārvērtuši gandrīz līdz nepazīšanai, slaveno padomju apvidus automašīnu padarot jaudīgāku un palielinot tās caurgājības spējas.
Sacensības notika vairākās Daudzeses pagasta vietās. Sēlijas meži ir kā nosēti ar maziem purviem un dziļiem grāvīšiem, kurus vēl papildina metru dziļas meža kokvedēju rises. Tas viss krietni sarežģīja ekipāžu nokļūšanu līdz finišam. Arī trase karjerā un dziļās ūdenstilpes bija krietns pārbaudījums gan braucējiem, gan tehnikai. Ne visi izturēja līdz galam, un vairāki braucamie finišu tā arī nesasniedza.
Kad saskaitīja visus punktus, atklājās, ka trešo vietu savā klasē izcīnījuši vietējie — Daudzeses pagasta zemnieku saimniecības “Vairogi” ekipāža, kuru šoreiz stūrēja Mārtiņš Spēks. Laikam jau pašu mājās ne tikai sienas, bet arī dubļi un pat karjera smiltis palīdz. Savukārt pirmie bija braucēji no komandas “Jelgavas jenoti”.
Līdzjutēji, kaut arī nedaudz neapmierināti par to, ka daļa sacensību vietu ir grūti pieejamos meža nostūros, sajūsmināti atzina, ka ar fanošanu par šo sportaveidu var saslimt tāpat kā ar motokrosu vai hokeju. Tas nekas, ka tribīnes vietā bieži vien bija jāizvēlas stāvēt uz kāda celma, lai nebūtu jāpaliek dubļos līdz ceļiem.
