Šobrīd pasaules uzmanības lokā ir mūsu kaimiņvalsts Baltkrievija, kur situācija pēc prezidenta vēlēšanām ir dramatiska. Atspoguļotie notikumi masu informācijas līdzekļos šķiet patiesi, jo prezidents Lukašenko jeb kā viņu dēvē paši baltkrievi — “baķka” — vienmēr valdījis ar stingru roku un lielākoties iedzīvotājos radījis bijāšanu. Reizēm ir jautājumi, kuros vajag stingrību, bet valstu vadītāji tomēr daudz ko risina, kā pašiem izdevīgāk un labāk, bet ne visai tautai.
Pati esmu bijusi Baltkrievijā, un tur dzīvo arī radi, tā ka priekšstats par šo valsti ir. Lai arī apgalvo, ka Baltkrievijā viss ir kārtībā — stabila ražošana un ekonomika — tik spoži nemaz nav. Arī tur ir bezdarbs un izpostītas ražotnes. Parādes puse kā daudzviet ir saposta, bet sētas pusē skaistuma nav. Protams, ikviens vēlas labāku dzīvi, jo redz, kas notiek apkārt, bet nevienam nekas nav pasniegts kā uz paplātes. Jā, daudz kas viņiem ir lētāks, piemēram, maize un citi pārtikas produkti, dzīvokļi, bet kopumā cenas neatšķiras. Arī par reālo ekonomisko situāciju — kas darbojas, kas sagrauts, patiesu ziņu nav. Tas, ko publiski saka, ir viens, bet tas, kas ir reāli, kaut kas cits, jo atklāti neviens neko nepateiks. Aizbraucot uz Baltkrieviju kā viesim, iespaids ir labs, bet dzīve tur nemaz tik rožaina bieži vien nav, īpaši laukos. Labais un sliktais ir visur.
Grūti pateikt, ko citas valstis var palīdzēt un ietekmēt šajā situācijā. Savas izvēles baltkrieviem jāizdara pašiem. Neesot tur klāt, nevar teikt, bija vai nebija šīs vēlēšanas likumīgas. Jābūt tajā visā iekšā, lai zinātu, runātu un rakstītu, kas ir bijis pareizi un kas nē. No malas nevar spriest vai lemt par citu valsti. Tomēr nekādi nav atbalstāma jebkura protestu un mītiņu vardarbīga apspiešana, kā tas bijis Baltkrievijā, par ko vietējie kārtības sargi pat saņēma apbalvojumus. Pēc tā asociācijas rodas ar 2009. gada janvāra grautiņiem Rīgā, ko arī var vērtēt divējādi.
Eiropas valstis, arī Latvija, apsver sankcijas pret Baltkrieviju. Ja pārkāpumi ir pamatoti, tās ir atbalstāmas. Tikai tās, visticamāk, negatīvi ietekmēs vienkāršos iedzīvotājus, nevis valdošos politiķus. Arī citu valstu pilsoņus, kuri gribēs apmeklēt Baltkrieviju, jo ļoti iespējams, ka ierobežojumi būs vēl lielāki. Tā ka šis jautājums rūpīgi jāizsver.
Lai arī notikumi Baltkrievijā ir bijuši vieni no pēdējā laika satraucošākajiem, aktualitāti nav zaudējusi arī Covid-19 krīze. Visi joprojām ievēro piesardzības pasākumus, neraugoties uz to, ka lielas saskares ar saslimšanu nav bijis. Cilvēki patiesi ir uzmanīgāki, biežāk mazgā rokas un distancējas, ko ikdienā novērojam mūsu kafejnīcā. Ir, protams, cilvēki, kurus ļoti satrauc visa šī situācija, jo esam ar to visu iebiedēti.
Situācija ēdināšanas jomā joprojām ir saspringta. Nevaram atļauties pieņemt darbā jaunus darbiniekus, jo nav skaidrības, kas notiks tuvākajā laikā. Varbūt rīt atkal būs jauni ierobežojumi, tāpēc turpinām strādāt ar samazinātiem resursiem. Darba gan ir daudz, jo sabiedriskā ēdināšana cilvēkiem ir vajadzīga.
Lielus zaudējumus aizvadītais laiks uzņēmumam nav radījis. Pirmie mēneši bija grūti, bet tagad klienti pamazām atgriežas. Ļoti daudz ir tūristu, kuri ne tikai brauc garām Pļaviņām, bet apstājas un apskata pilsētu. Arī apkārtējie viesu nami nevar sūdzēties par apmeklētāju trūkumu. Daudzi teikuši, ka pie mums ir ļoti skaistas vietas, un varam būt laimīgi, ka dzīvojam pie Daugavas. Varbūt citu reizi nepiestātu, bet šajā laikā vietējais tūrisms ir ļoti pieprasīts. Protams, ļoti žēl, ka izpalika teātra apmeklējums un citi pasākumi, kas joprojām ļoti pietrūkst, bet ir labas ziņas, ka rudenī gaidāmas atceltās izrādes. Tā ka viss pamazām notiek, bet vissliktākais ir neziņa par nākotni.
Aizvadītās nedēļas nogalē bija akcijas “Baltijas ceļš” 31. gadadiena. Man pašai neizdevās savulaik tajā piedalīties, bet esmu bijusi klāt citās Atmodas aktivitātēs, un tās izjūtas ir neaizmirstamas. Tāda vienotība un pacilātība, kāda valdīja tolaik, šķiet, nav bijusi nekad. Tagad tas viss vairs nav tik aktuāli, jo laiks mainījies, bet ik gadu to atceramies. Šogad iedzīvotāji bija aicināti solidarizēties ar Baltkrievijas tautu un 23. augustā piedalīties akcijā “Brīvības ceļš”, veidojot dzīvo ķēdi no Lietuvas galvaspilsētas Viļņas līdz Baltkrievijas robežai, kurā viens no ceļa posmiem bija arī Latvijā. “Baltijas ceļu” pieminēja arī Pļaviņās pēc skriešanas un nūjošanas sacensībām. Šogad gan sadošanās rokās koronavīrusa dēļ bija ierobežota.
Tuvojas jaunais mācību gads, un vismaz pagaidām mācības paredzēts sākt klātienē. Mazbērni ļoti noilgojušies doties uz skolu, jo attālinātās mācības nebija labākais risinājums. Tās bija arī liels slogs vecākiem. Daudzi pat nevarēja apvienot darbu ar mācīšanos, jo ne visi bērni ir spējīgi to darīt patstāvīgi. Tādējādi arī sekmes ne vienmēr bija labākās, jo ir pavisam kas cits, ja mācību vielu skaidro klasē, vai tā jāapgūst pašiem. Ja bērns visu saprot, ir labi, bet citādāk rezultāts nav tik iepriecinošs. Turklāt tehnoloģiju nodrošinājums daudzās ģimenēs nav tik atbilstošs, lai mācītos attālināti. Šis jautājums tomēr jārisina valstiski, jo ģimenēs rocība ir dažāda. Būtisks ir arī interneta pieslēgums, jo daudzviet pat telefona sakari ir vāji, tad par kādu kvalitatīvu mācīšanos attālināti var būt runa.
Vēl baudām vasarīgi siltu laiku, rudeni nemaz negribas. Ja vienīgi sēnes labāk augtu, jo sēņošana ir lieliska atpūta.
