Iršu pagasta “Akmeņsalās” dzīvo darbīgs vīrs Arturs Jaunmaize. Kaut drīz jau 85. jubileja, pārciests Sibīrijas izsūtījums un smaga operācija, Arturs Jaunmaize joprojām ir aktīvs un mierā nesēž.
Iršu pagasta “Akmeņsalās” dzīvo darbīgs vīrs Arturs Jaunmaize. Kaut drīz jau 85. jubileja, pārciests Sibīrijas izsūtījums un smaga operācija, Arturs Jaunmaize joprojām ir aktīvs un mierā nesēž. Mājinieki teic, ka viņš savām rokām kalnu noracis.
Palīdz leģionāra sīkstums
Arturu Jaunmaizi dzīve nav saudzējusi. Kaut viņš nav nonācis Sibīrijā 1949. gada martā kā kulaks, Jaunmaizes kungs ir tāds pats komunistiskā režīma genocīda upuris.
Kara gados iesaukts leģionā, cīnījies Krievijā, smagi ievainots un ārstējies Vācijā, tad atkal fronte un kaujas Kurzemes katlā. Nav gājis secen arī izsūtījums Sibīrijā, kur sagandēta veselība. Tomēr sirmais vīrs smagos pārbaudījumus izturējis — viņam palīdzējis leģionāra sīkstums.
— No Iršiem leģionā iesauca 18 cilvēku, pēc kaujām palikām tikai divi, — atceras Arturs Jaunmaize. — Karojot Krievijā, mani ievainoja mugurā, ārstējos hospitālī Rīgā, pēc tam Vācijas slimnīcā. Vācijā pret mani izturējās ļoti labi, jo domāja, ka esmu vācietis — mūsu formas atšķīrās tikai nedaudz, nezinātājs pat nevarēja pateikt, vai esmu leģionārs vai vācu armijas kareivis.
Pēc ārstēšanās slimnīcā iršēnietis atkal sūtīts uz fronti, bet karš drīz beidzies. Kopā ar citiem leģionāriem viņš palicis Kurzemē, kur aizvadījis pēdējās cīņas Kurzemes katlā.
Atrod pat kapos
Par savām leģionāra gaitām Arturs Jaunmaize “izpelnījies” padomju varas nopēlumu un kā bīstams ienaidnieks izsūtīts uz Sibīriju.
— Kad jaunā vara meklēja leģionārus, es slēpos mežā. Taču tur sarīkoja pamatīgu “ķemmēšanu”, un es aizmuku uz kapsētu. Domāju, vismaz tur karavīri nenāks, bet maldījos, — stāsta Arturs Jaunmaize. — Mani atrada pat kapos, un neviens neticēja, kad mēģināju taisnoties, ka esmu nācis apkopt kapu kopiņas.
Uz Sibīriju izsūtīts arī Artura brālis, kādu laiku braukuši kopā, tad abi izšķirti. Sibīrijas nometnē iršēnietis pavadījis divus gadus. Tos viņš atceras kā dzīves skarbāko posmu.
— Mūs ieslodzīja nometnē tik sliktos apstākļos, ka no bada kokiem mizas nograuzām, — atminas leģionārs. — Saslimu, nonācu slimnīcā, un no turienes mani palaida mājās.
Piespiež strādāt kolhozā
Tālo ceļu mājup Arturs Jaunmaize mēroja kopā ar citiem izsūtītajiem. Lai atgrieztos Latvijā, pārdevuši visu, ko varējuši. Braukuši preču vagonā.
— Latvijā devos uz Iršiem, kur man uzreiz teica, ka būs jāstrādā kolhozā. Es nebūtu to darījis, taču mani brīdināja: vai nu kolhozs vai atpakaļceļš uz Sibīriju! — tā Jaunmaizes kungs. — Piekritu strādāt kolhozā, un kopš tā laika mani neviens par dienestu leģionā vairs neaiztika. Baiļojos, ka neizved vēlreiz uz Sibīriju, bet mani lika mierā.
Taču Sibīrijas nometnē pavadīto laiku nevar aizmirst. Tur rokai zaudēti pirksti, sabojāta veselība. Pirms vairākiem gadiem Arturs Jaunmaize pārcietis smagu operāciju, pēc tās gandrīz zaudējis runasspējas.
Zied ogu krūmi bitēm
Tomēr “Akmeņsalu” saimnieku nekas nespēj atturēt darboties dārzā. Apbrīnojamas viņa spējas bez tehnikas ar lāpstu vien paveikt tik daudz — Artura kungs izcirtis krūmus un iekopis vairāk nekā deviņus hektārus zemes, iestādot augļukokus, apmēram simt ogulāju un izveidojot daudzas puķudobes. Pie mājām iekārtots akmeņdārzs, bet dravā zum deviņas bišu saimes. Ar “Akmeņsalu” Artura audzētajiem ķirbjiem mielojas viss Iršu pagasts — ik gadu viņa laukā izaug ap pusotra simta lielo ogu.
— Mēs vēl guļam, bet Arturam lāpsta plecā un uz lauku prom. Viņš savām rokām lielo meliorācijas kalnu noracis, tā vietā izveidojot krāšņu dārzu, — stāsta Artura Jaunmaizes sieva Līga Ziediņa, ar kuru kopā nodzīvots jau pusgadsmits. — Un tas viss tikai savam priekam. Varētu mierīgi pie televizora sēdēt, bet Arturs nē — viņam vajag darboties.
***
Sibīriju pārcietušais Arturs Jaunmaize tos laikus atceras ar klusām skumjām. Par sabojāto veselību, sliktajiem dzīves apstākļiem nometnē, pārciesto pazemojumu, bet visvairāk žēl vīru, kuri no tālā ceļa nepārnāca. Un arī to, kuri pārnāca, katru gadu paliek mazāk, Arturs Jaunmaize bijušos cīņubiedrus satiek arvien retāk.
