Aizvadītā bija pirmā atvaļinājuma nedēļa, mēģinu pierast būt mājās. Strādāju SIA “Strabag”, esmu ceļu būves strādniece. Pēdējie darbi bija zāles sēšana jaunā, tā sauktā Maskavas ceļa nogāzē, objektā Koknesē. Ceļu būvē strādāju jau ceturto gadu, nevar teikt, ka darbs būtu smags, tad jau drīzāk saimniecībā ir grūtāk. Daudzās saimniecībās pagājušajā nedēļā raka kartupeļus, mēs to izdarījām augusta beigās, kamēr bija labs laiks un bērni vēl nebija aizbraukuši uz skolām. Lielu daļu laika pagājušajā nedēļā aizņēma pagraba krājumu papildināšana — konservēju tomātus, saliku burkās pēdējos gurķus un vārīju ievārījumus, gāju sēnēs, to šogad mūspusē ir daudz. Sēnes arī “jāieziemo” — daļu sacepu, marinēju, iesālu. Jaunākā recepte, ko pagājušajā nedēļā izmēģināju, ir marinētas plūmes, ziemā varēs novērtēt, kas iznācis.
Par jaunākajiem notikumiem uzzinu no televīzijas ziņu raidījumiem, paklausos radio vai palasu internetā. Aizvadītās nedēļas skaļākais notikums ir skandāls Operā. Žagara vadības stils tika publiski kritizēts, sacelta ažiotāža par it kā pazudušām biļetēm — skaļi un publiski mazgāta netīrā veļa. Manuprāt, tas notiek ļoti nepiemērotā, nelāgā laikā — Operas jubileja, sezonas sākums. Visas šīs lietas bija jārisina un jānokārto laikus. Īpaši šobrīd, kad Latvija gatavojas kļūt par Eiropas kultūras galvaspilsētu. Vai pirms tam tiešām neko par šīm problēmām nezināja? Par kultūras ministres rīcību grūti spriest, taču man šķiet, ka viņas pieņemtie lēmumi dažkārt ir pārāk ambiciozi. Atbalstu premjera prasību kultūras ministres demisijai.
Priecīgas ziņa ir Latvijas Universitātes iekļūšana pasaules mēroga augstskolu topā, ieņemot 701.— 800. vietu. Sākumā pagrūti aptvert, ka tas tiešām ir augsts sasniegums, taču noteikti pelnīts. Tāpēc priecājos par to, ka izglītība, ko jaunieši iegūst Latvijā, tiek novērtēta un ir konkurētspējīga. Vienmēr jāatceras, ka ir subjektīvais faktors — piedāvātās programmas, pasniedzēji un mācību līmenis var būt augsts, taču, ja students nemācīsies, tad tam nebūs nekādas nozīmes.
Vēl iepriecināja ziņa, ka Valsts ieņēmumu dienestā veidos negodīgo komersantu, oficiāli — riska personu — sarakstu, lai nepieļautu, ka blēži turpina nodarboties ar nelegāli iegūtas naudas atmazgāšanu, nodokļu izkrāpšanu un nemaksāšanu, dibinot jaunas firmas ar citiem nosaukumiem. Publiskam gan šādam sarakstam nevajadzētu būt, taču atrodamam gan. Ja uzņēmējs vēlas slēgt kādu darījumu, tad pieprasot informāciju par konkrētu cilvēku, uzņēmumu, pamatojot šīs vajadzības nepieciešamību, tādu varētu saņemt. Visiem redzēt sarakstu — kam tas vajadzīgs? Ko tas, izņemot lieku ažiotāžu un negatīvus komentārus, runas, dotu?
Tiek aktualizēts arī jautājums par valūtas maiņu. Pagājušajā nedēļā Saeimas deputātiem vajadzēja balsot par kolektīvo iesniegumu “Saglabāt latu kā Latvijas valūtu”, taču balsojums neizdevās, jo tajā piedalījās mazāk nekā puse Saeimas deputātu. Manuprāt, šis kolektīvajā iesniegumā izteiktais aicinājums atlikt eiro ieviešanu drīzāk ir poza, emocijas. Varbūt arī sava “ceļa bruģēšana” uz nākamajām vēlēšanām, domāju, ikvienam saprātīgam cilvēkam ir skaidrs: vilciens ir aizgājis. Viss jau ir nolemts, un mēs varam tikai parunāt un sentimentāli nopūsties. Man patīk mūsu nauda, patīk lati — sava valsts un sava nauda. Esmu sakrājusi īpašās monētas, tās saglabāšu. Tomēr atbalstu vienotas valūtas ieviešanu — tas ir ērtāk un izdevīgāk.
Aizvadītajā nedēļā noslēdzās liela daļa Dzejas dienu pasākumu, šogad tās risinājās no 5. līdz 15. septembrim, bet vairākos Latvijas novados Dzejas dienu sarīkojumi notiks arī šonedēļ. Dzejas dienas atminos gan no sava, gan arī savu bērnu skolas laika. Atceros, ka bērnībā apmeklējām Dzejas dienu pasākumus Rīgā, tad vēl bija padomjlaiks. Toreiz lielai daļai cilvēku bija vieglāk materiālajā ziņā, arī satiksme bija labāka. Vīgantes pamatskolā šajās dienās kādreiz rīkoja tikšanās ar autoriem, aicināja bērnu vecākus, ļoti patika šie pasākumi. Dzeja cilvēkam ir vajadzīga, paēdis ar to vien, ko ieliec vēderā, nebūsi. Katram sava vieta — kartupelim vēderā un dzejai galvā. Man vienmēr bijusi tuva Ārijas Elksnes, Imanta Auziņa, Guntara Godiņa dzeja, arī Jāņa Dreslera un Valda Artava humoristiskie dzejoļi. Tik trāpīgi ar humoru pateikt tam nepieciešams liels talants. Arī es rakstu dzejoļus, to darīju jau skolas laikā, tad bija ilgāks pārtraukums — vienkārši “nerakstījās”. Atsāku 2010. gada 12. novembra agrā rītā. Pirms ierastās rīta kafijas pēkšņi man “atgadījās” dzejolis, pierakstīju. Tagad ir vienalga, kur esmu — uz ceļa, mašīnā vai dārzā — tiklīdz dzejolis “atnāk”, sameklēju papīru un pierakstu. Ir svarīgs arī novērtējums, tāpēc, ikreiz redzot savu darbu “Staburaga” dzejas lapā, ir patīkams gandarījums.
Skumjākais pagājušās nedēļas notikums ir staburadzieša rakstnieka Vladimira Kaijaka aiziešana mūžībā. Vēl augusta beigās rakstnieks bija iegriezies mūsu sētā pēc kartupeļiem. Cienījamais vecums un bagātais literārais mantojums zaudējumu nemazina. Esmu Vladimira Kaijaka daiļrades cienītāja, ļoti patīk viņa romāni “Enijas bize”, “Zem Marsa debesīm”, “Nārbuļu dēli”, “Mantinieki” un citi. Es gan piekrītu teicienam — cilvēks mirst tad, kad viņu aizmirst.
Nedēļas nogale bija īpaša — pirmo reizi piedalījos Dzejas dienu sarīkojumā kā autore — biju viena trijām autorēm, kas lasīju dzeju pasākumā Staburaga pagasta bibliotēkā. Savus darbus lasīja arī bijušās staburadzietes Zinaīda Auziņa un Aija Rudzone. Lampu drudzis pārgāja minūti pirms lasījuma, tas bija patīkams piedzīvojums.
“Staburaga” lasītājiem novēlu siltu un saulainu rudeni!
“Krīt lapas, salnai paklanoties,
Un mazu brīdi zeme mirdz.
Pirms rudens tumsai cauri doties,
Vēl atvasarā iesilst sirds.”
