Kad Latvijā būs klāt Jāņi, vietalviete Agita Lindenberga ar saviem domubiedriem un ģimeni līgodziesmām pieskandinās tuvāku un tālāku apkārtni. Jau krietnu laiku Agita cilvēkiem māca īpašos vasaras saulgriežu rituālus, kas palīdz atklāt šo svētku būtību. Vietalva ir Agitas dzimtā puse, kur pagājuši skolas gadi, bet turpmākā dzīve ritējusi citviet. Pirms neilga laika viņa ar ģimeni izvēlējās atgriezties un aizrautīgi mēģina sapurināt vietējo sabiedrību, Pļaviņu novada kultūras centrā vadot folkloras kopu “Āre” un Vietalvas dramatisko kolektīvu.
Trīs specialitātes
— Jums patīk un padodas rīkot pasākumus un ap sevi pulcināt cilvēkus. Tas ir talants vai profesionālās iemaņas, kas iegūtas daudzu gadu darbā?
— Smejos, ka esmu plaša profila speciāliste, jo kultūra ir tikai viena no jomām, kurā darbojos. Aktīva esmu bijusi jau skolā, mācoties tepat Odzienā. Manas skolotājas bija Alla Zaharovska un Iveta Dūmiņa, kuras joprojām tur strādā. Pļaviņu mūzikas skolā pabeidzu akordeona spēles nodaļu. Profesiju gan izvēlējos saistītu ar lauksaimniecību — Smiltenes sovhoztehnikumā apguvu agronomiju un šajā jomā arī savulaik strādāju. No Vietalvas mani kā jauno speciālisti “atpirka” cits kolhozs Valmieras rajona Dikļos. Drīz vien kolhozus likvidēja, un es izveidoju savu zemnieku saimniecību, bet ar to tā īsti neveicās. Tad mani aicināja uz vietējo kultūras namu par vadītāju, bet pēc pusotra gada pašvaldību vēlēšanās mainījās vietējā vadība, kas nomainīja arī visu komandu, un es paliku bez darba. Tomēr biju jau izlēmusi mācīties un pabeidzu Rīgas Kultūras skolu, iegūstot kultūras pasākumu organizatores un svētku režisores diplomu. Darba specialitātē gan nebija, un es sāku strādāt par mājturības skolotāju Ozolmuižas pamatskolā. Tā kā nebija pedagoģiskās izglītības, tolaik saņēmu vien 50 latu algu. Tad es saskaitos uz sevi un nolēmu, ka iešu studēt pedagoģiju. Tā nu esmu mājturības, sociālo zinību un ģeogrāfijas skolotāja.
— Tomēr kultūras aktivitātes turpinājāt?
— Skolā biju arī direktora vietniece audzināšanas darbā, vadīju dramatisko kolektīvu un folkloras kopu. Šajā laikā ar pašdarbniekiem pabūts dažādās valstīs. Arī pati dejoju tautasdejas, bet jau kādu laiku to nedaru, jo salauzu kāju, un arī bērniem jāvelta daudz laika. Darboties folklorā sāku nejauši. Reiz Jāņos bija paredzēts, ka uz Dikļiem atbrauks koris no Rīgas, bet tas atteica. Pagasta vadība lūdza, vai nevaram saaicināt vietējās meitenes un nodziedāt kādas Jāņu dziesmas. Tā arī izdarījām, un tas bija dzinulis, lai rudenī iesākto turpinātu. Visas bijām kā “baltas lapas” un sākām no mazumiņa.
“Pasakiet savu vārdu!”
— Kādas bija izjūtas, atgriežoties Vietalvā?
— Viss sākās kā no nulles — apkārtējie tevi pazīst, bet pati gandrīz nevienu! Kad mani kāds sveicināja, lūdzu, lai pasaka kaut savu vārdu, lai zinu, ar ko runāju. Kad vēl dzīvoju citur, reizēm braucām uz Vietalvu, bet laiks ir pagājis un daudz kas mainījies. Pārcelties ar ģimeni uz Vietalvu nolēmām, lai būtu tuvāk mammai, kurai tobrīd bija sliktāk ar veselību. Tagad gan daudz kas ir mainījies, un turpmākais atkarīgs no tā, vai man te būs darbs, jo ģimene ir liela un arī materiālā situācija svarīga.
Kaut piesist kazas kāju!
— Nebija žēl atstāt iesākto un sākt veidot no jauna citā vietā?
— Protams, bija, bet dzīvē nereti kaut kas jāmaina. Pēc gadiem sākas tāda kā rutīna, un vajadzīga jauna iedvesma. Vienā dienā jau cilvēks arī neizlemj, ka viņš darīs kaut ko jaunu. Šī doma veidojas pamazām. Bet no savas būtības aiziet nevar, tāpēc aicināju cilvēkus uz folkloras kopu Pļaviņās. Lai iesaistītos folklorā, tam ir jāiepatīkas. Domāju, ka tās meitenes, kuras atnākušas, arī paliks. Viņām ar šo jomu līdz šim nav bijis saskarsmes. Sākām pamazām ar dziesmu izvēli un izvērtējam, kuros pasākumos varam piedalīties. Pirmā sezona jau aizvadīta. Tagad kodoliņam jāpieaug lielākam. Aicinām visus, jo katrs var paust ko savu — dziedāt, “rūkt”, dejot un kaut vai piesist kazas kāju. Bērni var nākt līdzi vecākiem, jo ir daudz rotaļu, un tām vajag jaunus un atraktīvus cilvēkus. Protams, nepieciešami vīrieši, jo šobrīd vienīgais dziedātājs ir mans vīrs.
— Kādos koncertos jau esat piedalījušies?
— Pirmais pasākums bija Ziemassvētku egles iedegšana Pļaviņās, bluķa vilkšana Pļaviņu novada ģimnāzijā, vēlāk dziedājām arī Lieldienu sarīkojumos. Piedalījāmies arī “Kokneses ziņģē”. Tad gan manas meitenes bija pārbijušās, jo tas bija lielākais priekšnesums publikas priekšā un uz skatuves!
Par jokiem joprojām smejas
— Kā cilvēkos radīt interesi par folkloru?
— Jāsāk ar bērniem. Lielākajiem par to nav intereses, bet mazākajiem bērniem ļoti patīk rotaļas, spēles, dejas. Ja šī kustība neapstāsies, viņi to darīs arī vēlāk. Ja jau bērnībā izveido folkloras izpratni, tā paliek visam mūžam. Arī ar pieaugušajiem daudz runājam par folkloru, kaut vai par tautasdziesmās bieži apdziedāto Jāni. To nevar uztvert kā vienu konkrētu cilvēku, jāraugās vispārīgi. Vienkāršos dziesmu vārdos pateikta liela dzīves gudrība. Tā palīdz dzīvot citādi un liek paraudzīties atšķirīgi uz daudzām lietām — kukainīti pļavā, jāņuzāli vai ozolu pakalnā. No katra cilvēka un ģimenes gan atkarīgs, cik daudz viņi to pieņem.
— Būt vadītājam dažkārt nav viegli…
— Ikvienam savs krusts jānes — viens to dara uz muguras, otrs galvā.
Vadītājam ir jābūt kodolam, kas satur pārējos, un diezgan lielam psihologam. Cilvēki ir dažādi, arī tādi, kuri vēl piemet “uguntiņu”, lai celtu nesaskaņas. Tomēr visi kolektīvi man ir mīļi, jo kopā tik daudz ir pārdzīvots. Vietalvā manā vadībā darbību atsācis arī dramatiskais kolektīvs. Iestudējām Baibas Juhņevičas joku lugu piecos cēlienos “Ak, šī jaukā lauku dzīve!” un jau esam to rādījuši skatītājiem. Pēc izrādes aktieri man jautā, kā viņi nospēlējuši? Atbildu, ka skatos to visu jau nez kuro reizi un man vienalga ir jāsmejas par jokiem. Ja gribas to darīt atkal un atkal, tad viss ir kārtībā.
Ļauties izjūtām
— Ko jums pašai nozīmē Jāņi?
— Citiem Ziemassvētki ir laika posma beigas un sākums, bet man tie ir Jāņi. Es tos izjūtu kā pāreju no vieniem notikumiem citos. Iespējams, tas ir saistīts ar darbošanos kultūras jomā, jo ap šo laiku beidzas aktīvā sezona. Vismaz septiņus gadus 21. jūnijā esmu braukusi uz Jāņa kalnu Turaidā. Izjust saulgriežu enerģijas pieplūdumu, kas ir tur, tas ir kā piepildījums. Arī pati esmu sākusi vadīt Jāņu rituālus. Kad esi tajā ar visu dvēseli, tad ir sajūta, ka skudriņas skrien pār miesu. Vēl gan Vietalvas pusē neesmu atradusi īpašu enerģētisko kalnu, bet ar iedziedāšanu var uzlādēt katru vietu. Ierīkojot ugunskuru, pati attīru šīs vietas enerģiju. Ja cilvēki atveras, tad arī rodas pozitīvā enerģija. Ir tikai jāgrib.
— Kādi ir šie īpašie Jāņu rituāli?
— Ugunskura iesvētīšana, veco vainagu un līdz ar to iepriekšējo nelaimju sadedzināšana un jaunas enerģijas uzņemšana.
— Ir daudzi cilvēki, kuriem Jāņos labāk patīk apmeklēt lielākus pasākumus, piemēram, ziņģu koncertus. Kā uz tiem raugāties?
— Cilvēkiem visu laiku vienu un to pašu piedāvāt nevar, jo apnīk un gribas ko jaunu. Arī pati esmu rīkojusi dažādus pasākumus. Ar vienu rituālu arī publiku nepiesaistīsi, jo dzīve attīstās. Kādam vajag folkloru, citam modernākas lietas. Galvenais, lai cilvēks tajā, ko izvēlas, jūtas labi.
Stārķis pagalmā
— Jūs esat arī Jāņa māte. Vai vārda izvēle dēlam bija apzināta?
— Ar pirmo vīru mums ilgi nebija bērnu, un, kad dakteri apstiprināja, ka pieteicies bērniņš, teicu — nu ir Jānis! Tā ar šo domu dzīvoju visus deviņus mēnešus. Arī otrajam vīram pirmais dēls ir Jānis. Abi ir viena vecuma. Kā Jāņa mātei viesus gan reti izdodas uzņemt, jo vienmēr ir kāds pasākums, kur jāpiedalās, un, kad nu ir brīvs laiks, tad tādu lielu svinēšanu nemaz negribas, bet sieru dažkārt sasienu un pīrāgus arī izcepu.
— Ar vienu bērnu neaprobežojāties?
— Kad iepazinos ar otro vīru, ļoti gribēju meitu, un pirmā mums piedzima Kristīne. Kā iznāca, kā ne, drīz vien pieteicās arī Simona. Vispār saistībā ar bērniem mums ir stāsts par stārķi. Kad iegādājāmies īpašumu Priekuļu novada Mārsnēnu pagastā un sākām tur dzīvot, pagalmā pretī nāca stārķis, un nepagāja ilgs laiks, kā biju gaidībās. Arī Simonu pieteica stārķis. Tad gan bērnus neplānojām, bet vīrs teica, ka stārķis taču atkal pagalmā! Es iebildu, ka izdarīts nepieciešamais, lai nepaliktu stāvoklī, bet pašiem un ārstei par pārsteigumu vēl viena meita bija klāt. Šoreiz Inese. Kad gaidīju pēdējo bērniņu, nolēmām — ja būs meitene, sauksim par Līgu, bet piedzima puika, un viņš ir Kārlis par godu manam un vīra vectēvam, kuri abi bija Kārļi. Tagad gan, kad ieraugu stārķi, dzenu viņu projām (smejas — aut.)!
— Kur ikdienā gūstat spēku un enerģiju?
— Neesmu liela baznīcā gājēja, bet ticu, ka tur, augšā, ir kāds augstāks spēks. Ja jūtos sagurusi, pieeju pie koka un uzņemu spēku. Katram gan pašam jāatrod savs koks. Ozols ir mūsu tautas simbols, un pie tā var iet visi, bet labākais laiks to darīt ir rīta pusē, kad daba ir atpūtusies un mostas. Folklora daudz ko iemāca, tāpēc dažkārt nesaprotu šo ikdienas stiegu, kas cilvēkus pārņēmusi. Reizēm jau ir jāsteidzas, bet pasaule tāpēc neapstāsies, ja nepagūsi izravēt dārzu, kaut kaimiņš to jau izdarījis. Nu un, ka manās dobēs ir nezāles? Iespējams, tām tur ir jābūt. Dzeru ar jums kafiju, lai gan man būtu jāiet kartupeļiem nolasīt vaboles. Vai kaut kas notiks, ja to izdarīšu rīt? Tās vaboles turpat vien būs. Tas pa jokam, bet esmu sapratusi, ka dzīvē tomēr jācenšas piebremzēt, lai gan ne vienmēr tas izdodas.
