(1. turpinājums. Sākums 14. oktobrī.) Divpadsmit neaizmirstamu dienu pavadīju ceļojumā uz Horvātiju un Rumāniju.
(1. turpinājums. Sākums 14. oktobrī.)
Divpadsmit neaizmirstamu dienu pavadīju ceļojumā uz Horvātiju un Rumāniju. Tas gan nebija parasts tūrisma brauciens. Kopā ar Aizkraukles pagasta kultūras nama vidējās paaudzes deju kolektīvu “Aizkrauklis”, sieviešu vokālo ansambli “Spīdala” un Baumaņu ģimenes kapelu devos uz folkloras festivālu šajās valstīs. Varbūt tāpēc neredzēju to, ko rāda ierindas tūristiem, taču, viesojoties mazās lauku pilsētiņās un ciematos, bija iespēja labāk iepazīt horvātu un rumāņu dzīvi. Bija arī ekskursijas uz Horvātijas un Rumānijas ievērojamākajām vietām.
Kara sekas joprojām jūtamas
Zināju, ka deviņdesmito gadu sākumā šajā valstī bija karš. 1990. gadā horvāti referendumā nobalsoja atdalīties no Dienvidslāvijas. Karš ar serbiem beidzās 1995. gadā. Tā gan nav bijusi tikai serbu cīņa pret horvātiem un otrādi, tā bija arī horvātu cīņa par savu valsti.
Tie, kuri Horvātijā bija deviņdesmito gadu vidū, vēl labi atceras uzrakstus “Mīnēts”. Bez vietējā pavadoņa nogriezties no galvenajiem valsts autoceļiem nebija ieteicams. Šogad šādus uzrakstus vairs nemanīja, bet kara sekas tomēr jūtamas. Visskaudrāk to apjautām, braucot cauri Karlovacai. Tieši šajā pilsētā sākusies karadarbība, un cauri tai vedusi pirmā frontes līnija.
Mājas gaida saimniekus
Te joprojām ir daudz sagrautu, nodedzinātu, pamestu māju. 1997. gadā Horvātijas parlaments pieņēma likumu, kas aizliedza šīs mājas aiztikt, kamēr tās īpašnieks nav juridiski no sava īpašuma atteicies vai tiesības uz to uzticējis kādam citam. Horvāti atzīst, ka nav viegli skatīties uz šīm pamestajām mājām, bet nevar apstrīdēt valsts likumu. No likuma pieņemšanas pagājuši seši gadi, un gandrīz katra piektā māja Karlovacā joprojām ir tukša. Laikam jau vairs nav neviena, kurš varētu pieteikties kā šo māju saimnieks.
Notikušo neaizmirst
Taču ļoti daudz ēku pa šiem gadiem arī atjaunots. Pilsētā veidojas neparasts skats — vienā ielas pusē pēckara grausti, bet otrā — glīti savrupnami. Pamanīju arī tādas mājas, kuras atjaunotas, taču ložu atstātie caurumi sienās tā arī neaizmūrēti. Iespējams, lai vienmēr atgādinātu par to, ko horvātu tauta pārdzīvojusi.
Daudzās vietās karā kritušajiem novietotas piemiņas plāksnes. Arī Karlovacā izveidots tāds kā memoriāls. Nelielā laukumā pie sagrautām mājām izvietota kara tehnika, uzcelts piemineklis cīnītājiem. Te bieži piestāj ne tikai tūristi, bet arī vietējie — godinot kritušos.
Latviešiem tas labi saprotams, jo 1991. gadā tā varēja būt arī pie mums.
Karā gāja bojā 20 tūkstošu cilvēku. Ap 500 tūkstošu serbu no Horvātijas aizbrauca, taču 400 tūkstošu joprojām dzīvo Horvātijā. Tā ir desmitā daļa no visiem šīs valsts iedzīvotājiem. Nav jūtams, ka serbus Horvātijā diskriminētu — abas ir kristiešu tautas ar gandrīz vienādu valodu, tikai rakstība atšķiras. Vienīgi psiholoģiski ne visi serbi gatavi dzīvot atjaunotajā Horvātijas valstī.
Legalizē ienākumus
Iepriekš arī šajā valstī, tāpat kā Latvijā, valdīja sociālisms, un to vislabāk var redzēt valsts vidienē. Tomēr attīstība te notikusi daudz straujāk nekā Latvijā. Visur, ne tikai lielajās pilsētās, manāmas jaunbūves. Horvātijā ļoti daudz dara, lai piesaistītu tūristus. Īpaši piejūras kūrortzonā.
Horvāti ir ļoti ticīgi, baznīcas šajā valstī labi koptas un visas arī darbojas.
Deviņdesmito gadu sākumā Horvātijas valdība sāka cīņu par iedzīvotāju ienākumu legalizāciju. Arī mums, ierodoties savā naktsmītnē, bija jāiesniedz saraksts, kas esam un cik ilgi te paliksim. Tas nepieciešams, lai varētu uzrādīt policijai. Tā jebkurā laikā var pārbaudīt, cik viesu uzņemts, cik katrs samaksājis un cik liela nodokļu summa no tā tiks valstij.
Ūdenskritumi pārvēršas sīkās tērcītēs
Braucienā apmeklējām vienu no skaistākajiem šīs valsts apskates objektiem — Plitvicas nacionālo dabas parku. Šo statusu tas ieguvis 1949. gadā, bet no 1979. gada ir starptautiskās organizācijas UNESCO paspārnē. Tā kopējā platība ir 295 kvadrātkilometri. Lai apskatītu kaut nelielu daļu parka, vajadzētu visu dienu, taču mums atvēlētas tikai dažas stundas.
Baltas klintis, debeszils ūdens, zaļi meži un tik smaržojošs gaiss, ka liekas — esi apreibis.
No kalnu ūdeņiem kaskādes veidā te izveidojušies 16 lielāku un mazāku ezeru, kuri savienoti ar ūdenskritumiem. Diemžēl šajā apkaimē piecus mēnešus nebija lijis, un pat vislielākais ūdenskritums bija pārvērties sīkā tērcītē, tāpēc nevarējām pilnībā izbaudīt šo dabas skaistumu. Jauko pastaigu traucēja arī lielais parka apmeklētāju daudzums. 15. augustā horvāti, tāpat kā latvieši, svin Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas dienu. Horvātijā šī ir oficiāla brīvdiena, un tūkstošiem cilvēku šajā dienā bija devušies tieši uz Plitvicu.
Makšķernieku sapnis
Siltākā vasarā, tādā kā šī, ezeros ūdens temperatūra ir pat plus 24 grādi. Tā tīrība pielīdzināma dzeramā ūdens kvalitātei. Diemžēl pārbaudīt to nevar, jo dzert, ūdenī kāpt un rokas mērcēt nedrīkst. Bet zilais ūdens tik ļoti vilināja, ka knapi spējām noturēties. Plitvica ir arī makšķernieku sapnis, bet tikai acīm baudāms. Ezeros peld lielas skaistas foreles, kuras pieradušas pie cilvēkiem un vienmēr uzturas taciņu tuvumā, jo zina, ka var sagaidīt barību. Īsteniem makšķerniekiem, tās ieraugot, satraukumā pat rokas sāk trīcēt.
Nedrīkst ne tikai kāpt ūdenī, bet arī lasīt puķes un lauzt koku zarus. Pat nolūzis koks, kurš iekritis ūdenī, tā arī paliek. UNESCO nosacījums — te visam jānotiek dabīgi, cilvēks dabas procesos iejaukties nedrīkst, tikai skatīties.
Lai visu vēl labāk apskatītu, pāri vienam ezeram noteikti jāpārbrauc ar kuģīti. Tas un brauciens ar gaisa vagoniņu iekļauti ieejas maksā. Bet pēc garākas pastaigas līdz izejai var doties ar speciālu autobusiņu, kurš pa līkumainajiem šaurajiem kalnu celiņiem traucas nervus kutinošā ātrumā. Parka darbinieki iesaka grupām turēties kopā un atgriezties laikus, jo vakarā te ātri satumst, un parka mežu biezoknī mīt plēsīgi zvēri, kuri naktī dodas medīt…
(Turpmāk vēl)
