Nezinu, vai esmu to secinājusi no fotogrāfijām vai tiešām atceros, bet manas pirmās bērnības atmiņas saistās ar siltu, saulainu istabu, mammas klēpi un viņas krellēm — brūnām, spīdīgām bumbām, kas šķita milzīgas. Tad man bija nepilns gadiņš.
Īsi raksturojot, arī es bērnību varu saukt par savu sapņu un pasaku zemi — gaišu un saulainu, kur vienmēr ir vasara. Dīvaini, bet es tiešām neatceros, ka būtu salusi vai nepatikā sarāvusies no aukstiem vējiem, kas man ļoti traucē dzīvē tagad, kad esmu pieaugusi. Bērnībā jutos droša un pasargāta. Iespējams, tādēļ, ka saviem vecākiem biju pirmais ilgi gaidītais bērniņš. Šo izjūtu saglabāju arī, kad pēc dažiem gadiem piedzima brālītis, kam biju lielā un gudrā māsa.
Man arī paveicās, ka agri ieguvu draudzeni, ar kuru turējāmies kopā līdz pat skolas beigām. Tas bija ļoti radošs dzīves posms, kurā mācījos attiecības — kad piekāpties, pastāvēt par savu, piedot un atvainoties, kā dalīties savos sapņos un noslēpumos. Domāju, tas man šodien palīdzējis izveidot stabilu laulību.
No bērnības esmu arī paņēmusi, ka pašas bērni pēc iespējas vairāk jāņem līdzi uz dažādiem pasākumiem un izbraukumos, bet viņus nedrīkst spiest ar varu kaut ko darīt, piemēram, iepazīties. Vienas no nepatīkamākajām atmiņām saistās ar to, ka maniem vecākiem, esot ļoti sabiedriskiem, bieži nācās uzturēties nepazīstamu cilvēku (arī bērnu) sabiedrībā un sākt ar viņiem komunikāciju. Tas ļoti nogurdināja. Tāpēc nelabprāt uzturos svešu cilvēku klātbūtnē, jo jūtos neērti, ka nespēju viņus uzrunāt.
Citādi par bērnu dienām nevaru sūdzēties. Kaut daudziem tādas būtu! Redzu, cik ļoti visu dzīvi turpina ciest tie, kuriem, piemēram, tēvs bijis varmāka, māte, lai uzturētu ģimeni, līdz vēlam vakaram strādājusi, un pietrūcis līdzekļu elementārākajām lietām.
