Platiem un steidzīgiem soļiem pa pasauli iedams, cilvēks brīžiem paskrien garām tiem, kurus vajadzēja pamanīt jau sen.
Platiem un steidzīgiem soļiem pa pasauli iedams, cilvēks brīžiem paskrien garām tiem, kurus vajadzēja pamanīt jau sen. Un tad vienā mirklī secina, cik ļoti var mainīties priekšstats par kādu un cik ļoti reizēm gribētos, lai viss būtu citādi. Šādas tikšanās vispirms vajadzīgas man pašai — to atziņu un izjūtu dēļ, ko tās dod.
“Dzīve man iemācīja neticēt nevienam un neuzticēties nevienam,” teica kāds vīrs. Līdz šim viņu satiku vai ik pārdienas, bet vienīgie vārdi, ko bijām pārmijuši, bija pieklājīgs sveiciens. Nu staigā tur viens tāds cilvēciņš, kurš cenšas no sabiedrības turēties pa gabalu, bet kāda gan man par viņu daļa! Vajadzīgs tikai viens tikšanās brīdis, un manas domas apmet kūleni — cik gan viena cilvēka pasaule var būt aizraujoša!
Savas atmiņas, sapņus, arī sāpes viņš auklē viens pats. Man šajā pasaulē ļauts ielūkoties vien garāmejot, taču tik daudz gribas paturēt sev, iemācīties. To, ka mīlestība un savi mīļie jāsargā. Ka cilvēkam jādara tas, kas viņam sagādā prieku. Ka cilvēkos nav vērts iet ar sirdi plaukstā — tāpat būs kāds, kurš nesapratīs.
“Saule miljonāram nedod vairāk kā nabagam,” saka vīrs, un šajos vārdos pateikts tik daudz. Vairāk nekā iespējams uzrakstīt avīzē.
Ministres māte. Dodoties uz tikšanos ar viņu, esmu uztraukusies un jau iepriekš paredzu, ka saruna būs “sausa”. Diez vai cilvēks būs atklāts un gribēs ieslīgt savas dzīves apcerējumos, ja viņam ir tik stipra un nopietna “aizmugure”.
Vēlāk man kauns par savām domām. Sieviete smaida, sakot: “Man nepienākas īpašs gods, jo kādai taču jābūt viņas mātei!”. Nekā uzspēlēta viņas teiktajā nav. Dzīvesgudrā sieviete pēc daudziem gadiem atzīst, ka žēl tā laika, ko atdeva darbam, bet vajadzēja — ģimenei un meitai. Tā var teikt tikai stiprs cilvēks, un es cienu viņu par šo uzdrīkstēšanos.
Vakarā noglāstu galvu saviem bērniem: “Cik labi, ka jūs man esat.”
Reizēm vajadzīgs kāds, kurš īstajā brīdī liek pagausināt soli, pieklusināt balsi. Varbūt tikai tāpēc, ka otram sāp. Liek sakārtot savas domas un secināt, cik daudz viens cilvēks var dot otram. Baltas domas brīdī, kad debesīs pulcējas melni mākoņi. Stipras atziņas tieši tad, kad savu spēku sāk šķist par maz.
