Gribu izteikt savas domas par trauksmes signālu pilsētā. Kas tas ir par signālu — trokšņa, spēles, nelaimes?
Gribu izteikt savas domas par trauksmes signālu pilsētā. Kas tas ir par signālu — trokšņa, spēles, nelaimes? Ja tas ir trokšņa, tad es saprotu, bet tikai tas ir ļoti biedējošs troksnis. Mana sirds nevar izturēt šādu nelaimes un nāves signālu.
Padomju laikos skolās un iestādēs kara briesmas “spēlēja” civilzinību stundās. Visi bija informēti, kas jādara, kur jāiet. Skaļruņos vēstīja, kas notiek pilsētā.
Es piedzimu kara laikā. Man šis signāls vēstī ļoti lielu nelaimi. Katru reizi es klausos, ko teiks skaļruņos.
Ja nu tiešām notiks nelaime un ieslēgs to nolādēto signālu, kas notiks pilsētā? Vai uz ielām ir skaļruņi, vai tauta ir informēta, kas jādara katrā nelaimes gadījumā? Kas notiks ar bērniem un veciem cilvēkiem, kuri dzīvo aiz dzelzs durvīm? Mēs jau redzam, kā aiz tādām durvīm sadeg veselas ģimenes.
Cilvēkiem tagad arvien vairāk un vairāk vajag naudu. Kas tad ir dārgāks — cilvēku dzīvība vai tehnika, dārglietas, kolekcijas? Redzam, kas notiek sabiedrībā, kurā uzvar nauda: tēvi nošķiras no saviem bērniem, jaunatne bez maksas nevar mācīties augstskolās, negrib rūpēties par ģimeni.
Vai tad pilsētā nezina “točkas”? Visi zina! Pat uzvārdus zina! Bet kam tas rūp? Nevienam. Tur taču “nāk” nauda!
Pilsētā ierīkots rotaļlaukums. Turpat blakus šūpolēm ir atkritumu tvertnes. Vai te nav velkamas paralēles mūsu valstī: bērni un atkritumu tvertnes…
No blakusmājām kāds šauj vārnas un zīdastes. Kādam ieroču glabātājam gribas “paspēlēt karu”, tāpat kā mūsu valstsvīriem.
Nelaimes saliedē tautas. Ja cilvēkus grib sagatavot nelaimei, jāiemāca izsargāties no tās.
Irina Kučerāne Aizkrauklē
