Šīs nedēļas pēkšņais sniegputenis ziemai nesagatavotu pārsteidza ne vienu vien autovadītāju.
Šīs nedēļas pēkšņais sniegputenis ziemai nesagatavotu pārsteidza ne vienu vien autovadītāju. Prātīgākie spēkratus atstāja piesnigušajos pagalmos, paši iedami kājām, bet pārējie slidinājās pa pieputinātajiem ceļiem, kavējot darbu vai citus pasākumus. Ar sniegu cīnījās arī autobusu vadītāji, kuriem ceļā jādodas jebkādos laika apstākļos un jāpaspēj izbraukt noteiktā laikā, jo pieturā gaida pasažieri. Vienā no šādiem sniega pilniem braucieniem autobusā devās “Staburags”.
Putenī galamērķi nesasniedz
Braucienam izvēlamies reisu Aizkraukle—Ērgļi—Aizkraukle, nenojauzdami, ka sniegotajā dienā tas izvērtīsies par īstu piedzīvojumu. Autobusa vadītājs Ēriks Mackēvičs, kurš Aizkraukles autotransporta uzņēmumā autobusu stūrē trešo gadu, gan brīdina, ka iespējamas problēmas, jo todien (braucam otrdienas pēcpusdienā) pamatīgi putina, un ceļi var nebūt iztīrīti.
— No rīta jau braucu šajā maršrutā, tiku vien līdz Iršiem. Tālāk ceļš aizputināts, līdz Madonas rajona Ērgļiem aizbraukt nebija iespējams, — stāsta Ēriks Mackēvičs. — Par laimi, pasažieru uz Ērgļiem nebija, tādēļ nogaidīju Iršos līdz autobusa atiešanas laikam un braucu atpakaļ. Ceru, ka Ērgļos velti negaidīja daudz pasažieru.
Rīta brauciens ar to vien nebeidzās — straujākā līkumā kāda pretimbraucoša vieglā automašīna sagriezās šķērsām, autobusa vadītājs bija spiests bremzēt, un sameta arī lielo braucamo.
— Turklāt vēl iestigu sniegā. Mēģināju izkārpīties saviem spēkiem, bet nekā — autobuss uz priekšu nekustēja. Nelīdzēja arī sniega norakšana, jo zem tā izrādījās ledus, — stāsta Ēriks Mackēvičs. — Palīgā pieteicās atsaucīgie pasažieri, gatavi autobusu stumt, taču tas nav reāli, jo milzenis sver sešpadsmit tonnu. Tad kāds no braucējiem metās uz mājām pēc traktora. Tikai tā autobusu no sniega izvilkām.
Tomēr stāstītais nespēj atturēt “Staburagu” no brauciena, un pulksten 15.40 otrdienas pēcpusdienā dodamies ceļā.
Visvairāk līdz Koknesei
Aizkraukles autobusu stacijā lielais, gandrīz septiņdesmitvietīgais autobuss ātri pildās pasažieriem. Vairums pērk biļetes līdz Koknesei, pāris braucēju vēlas nokļūt Bebros, bet neviens neprasa galapunktu — Ērgļus.
— Tā ir gandrīz vienmēr. Līdz Koknesei braucēju daudz, tad lielākā daļa izkāpj, taču daudz arī iekāpj. Pārsvarā bērni, kuri no skolas brauc mājās līdz Bormaņiem, Bebriem. Savukārt Bebros iekāpj skolēni no Iršiem, — stāsta autobusa vadītājs. — Braucēju uz Ērgļiem darbdienās parasti nav daudz. Reizēm gadās, ka līdz Ērgļiem brauc viens, divi cilvēki vai pat vispār nav neviena. Izņēmums ir piektdienas, kā arī svētdienas, kad autobuss pilns skolēniem un studentiem.
Tā ir arī šajā braucienā — Koknesē lielākā daļa izkāpj, taču viņu vietā nāk bebrēnieši. Pirmie braucēji uz Ērgļiem iekāpj Bebros un līdz pat brauciena beigām ir vienīgie trīs cilvēki, kuriem nepieciešams nokļūt kaimiņrajonā. Ēriks Mackēvičs gan brīdina, ka līdz galam var arī neaizbraukt, taču braucēji ir optimisti.
— Būs jau labi, gan ceļu iztīrīs. Ja nē, iesim kājām, — bilst viņi.
Sarunas, sarunas…
Ja gribi uzzināt jaunumus, brauc ar sabiedrisko transportu! Autobusā var dzirdēt visu par visiem. Arī brauciens maršrutā Aizkraukle—Ērgļi nav izņēmums. Pasažieri, siltajā autobusā atraduši patvērumu no sniegputeņa, steidz pārrunāt dienas jaunumus, savas un kaimiņu problēmas. Brīžiem šķiet, ka braucamais san kā bišu strops — sen neredzējušās kaimiņienes, beidzot autobusā satikušās, nu apjautājas, kā dzīvē klājas. Skolēni jautri čalo par skolas aktualitātēm, kāds vīrs ar blakussēdētāju apspriež valdības veidošanas iespējas, vēl kāds tik skaļi runā pa mobilo tālruni, ka apkārtējiem negribot jādzird, kā viņš iepriekšējā vakarā svētkus svinējis un cik pusstopu izdzēris. Var uzzināt arī, kurš govi pārdevis vai automašīnu nopircis.
— Sarunas autobusā ir brauciena sastāvdaļa, — atklāj vadītājs. — Reti, ļoti reti pasažieri brauc klusējot. Tā parasti gadās agri no rīta, kad cilvēki vēl miegaini, vai vēlu vakarā, kad saguruši atgriežas no darba. Neesmu ieklausījies, par ko pasažieri runā, bet gan jau par savām problēmām. Gadās arī braucēji, kuri vēlas kādu vārdu pārmīt ar mani, dažs pat bēdas izsūdz, padomu prasa.
Arī šajā braucienā Ērikam Mackēvičam uzrodas patērzēt gribētāji, taču ceļš ir piesnidzis, brauciens grūts, un autobusa vadītājam jākoncentrējas darbam. Garām sarunām laika nav.
Laiku izmanto lietderīgi
Autobusā iecienītas grāmatas un preses izdevumi. Tie, kuriem sarunbiedra autobusā nav, laiku īsina lasot. Ir arī tādi pasažieri, kuri garo braucienu izmanto lietderīgi — mācoties. Tomēr vairums izvēlas izklaides literatūru vai preses izdevumus.
Šajā braucienā lasīt gan traucē pēcpusdienas krēsla, un šādi laiku īsina tikai pāris pasažieru, lasot jaunāko “Staburagu” un “Latvijas Avīzi”. Toties izlasīto steidz pavēstīt blakussēdošajam paziņam, kuram avīzes nav.
— Ārprāts, Mazzalvē nodegusi māja! — pāršķirstot “Staburagu”, iesaucas kāda lasītāja. Viņas izsaucienam tūdaļ seko apkārtējo sarunas par ugunsgrēkiem. Vai katrs lasītājai tuvāksēdošais atceras līdzīgus gadījumus, kurus piedzīvojis pats vai dzirdējis no citiem. Dzīve dzeltenajā autobusā kūsāt kūsā, vadītājam to līgani vadot pa piesnigušajiem ceļiem.
Ceļojums sākas Pļaviņās
Garajā braucienā pasažieri mainās — vieni izkāpj, citi nāk vietā. Bebru pieturvietā līdz ar bariņu čalojošu skolēnu autobusā iekāpj Veneranda — pļaviņiete, kura dodas uz Iršiem.
— Ar šo autobusu braucu reizi, divas nedēļā. Esmu no Pļaviņām, un mans brauciens sākas jau no rīta, — stāsta Veneranda. — Ar citu autobusu vai gadījuma automašīnu atbraucu līdz Bebriem pie draudzenes. Te paciemojusies, tālāk braucu viesos Iršos. Šodien braukt bailīgi, uztraucos, vai putenī autobuss būs. Bet skatos — ceļš Bebros iztīrīts, autobuss klāt laikā.
Veneranda piebilst — kaut pati autobusu izmanto reti, tas noteikti ir vajadzīgs.
— Rau, cik daudz pasažieru Bebros iekāpa! Brauc skolēni, skolotāji, citi iedzīvotāji. Autobuss te visiem vajadzīgs, vien ceļš varēja būt labāks, — teic pļaviņiete.
Kopā jautrāk
Didzis Bazarovs uz Ērgļiem braucošo autobusu izmanto katru dienu. Viņš mācās Bebros un ar šī maršruta autobusu pēcpusdienās dodas uz dzīvesvietu dažus kilometrus aiz Bebriem Iršu virzienā.
— Tālu man nav jābrauc, varētu iet kājām, bet autobusā jautrāk braukt. Te visi kopā varam pasmieties, anekdotes stāstīt, — tā puisis.
Arī citi jaunie braucēji smejoties apstiprina, ka bariņā braukt jautrāk, tāpēc laiks autobusā aizrit nemanot.
— Tikko iekāpu, jau jākāpj ārā, — secina Didzis Bazarovs. — Līdz rītam! — puisis novēl palicējiem.
Laužas cauri kupenām
Bebros autobusā iekāpj pirmie un, kā vēlāk izrādās, vienīgie pasažieri līdz Ērgļiem — kāds puisis un māte ar meitu. Sākumā biļeti pērk līdz Iršiem, jo nav skaidrs, vai autobuss brauks tālāk. Ja nebrauks, būs jāiet kājām vai jāzvana mājiniekiem, lai meklē kādu automašīnu.
— Šo autobusu izmantojam katru dienu. Strādāju Bebru pamatskolā, tur mācās meita Klinta, un abas ik rītu braucam uz Bebriem, bet pēcpusdienā atpakaļ uz Liepkalni (apdzīvota vieta dažus kilometrus pirms Ērgļiem — aut.), — stāsta pasažiere Linda Šmite, Bebru pamatskolas skolotāja. — No rīta mūs ar automašīnu ved uz Iršiem, no turienes pulksten astoņos ir autobuss uz Bebriem, bet pēcpusdienā izmantojam autobusu uz Ērgļiem.
Arī sniegotajā otrdienas rītā Linda un Klinta Šmites uz Iršiem vestas ar vieglo automašīnu. Ceļš bijis pamatīgi aizputināts, taču cauri kupenām tikušas.
— Tagad bažījamies, vai būs iztīrīts. Autobusa vadītājs jau no rīta teica, ka uz Ērgļiem nebrauc. Cerēsim, ka līdz vakaram ceļa tīrītāji būs pacentušies un mēs mājās nokļūsim, — uztraucas Linda Šmite. — Aizkraukles autobusu vadītājiem gods un slava, reta ziemā ir reize, kad autobuss slikta ceļa dēļ līdz galamērķim netiek. Kājniekos esam palikušas pāris reižu.
Par slēgšanu domāt nevajag
Diendienā braucot, Linda Šmite pārliecinājusies, ka autobuss Aizkraukle—Ērgļi ir ļoti vajadzīgs. Reiz domāts šo maršrutu slēgt, pret to braucēji kategoriski iebilst.
— Darbdienās pasažieru tiešām maz, bet piektdienās autobuss pilns. No Iršiem uz Ērgļiem brauc bērnunama “Dzeguzīte” darbinieces, daudz ir skolēnu, studentu. Šis ir ļoti vajadzīgs autobuss, — pārliecināta liepkalniete. — Šajā reisā autobuss braucis vienmēr. Tā daudziem ir vienīgā iespēja nokļūt rajona centrā.
Kājām dodas pārbaudē
Sarunās laiks rit nemanot, un līdz ar tumsiņu sasniedzam Iršus. Ēriks Mackēvičs bažīgi veras melnumā — sniega dēļ autobusa starmeši izgaismo tikai niecīgu ceļa daļu. Nav lāga saredzams, kāds tas tālāk uz Madonas rajonu.
— Jāiet kājām pārbaudīt, — nosaka autobusa vadītājs. Tālāk dodamies kājām, pasažierus atstājot autobusā.
Mums veicas — ceļš nule kā iztīrīts, pa to vēl sparīgi lielu lāpstu stumda traktors. Skaidrs, ka Ērgļu puses pasažieri šovakar mājās nokļūs siltā autobusā.
— Ziemā mums jābūt gataviem uz visu. Tādēļ vienmēr līdzi sniegalāpsta, trose un siltu cimdu pāris, — teic Ēriks Mackēvičs. — No rīta ekipējumu jau izmantoju, izrakdams autobusu no kupenas. Tas, lai kauli nekļūtu stīvi no sēdēšanas — pabrauc, tad ņem lāpstu un strādā fiziski.
Ērgļu pakalni nepārvarami
Līdz Ērgļiem aizslidināmies bez problēmām, tur uzņemam vienu pasažieri un dodamies atceļā. Te gan gadās neliela aizķeršanās: Ērgļu pakalni lielajam autobusam izrādās nepārvarami, un vienā no tādiem paliekam.
— Zem sniega ir ledus, uz tā autobuss buksē un kalnā netiek. Nelīdzēs arī rakšana, būs jāmeklē apkārtceļš, — secina vadītājs.
Par laimi, līkums neiznāk liels, un drīz jau esam atpakaļ uz Iršu ceļa. Ēriks Mackēvičs vēl pastāsta, ka Ērgļu pakalni bijuši liktenīgi ne vienam vien autobusa vadītājam — kāds ieslīdējis kupenā, citam autobuss sagriezies šķērsām tā, ka ne uz priekšu, ne atpakaļ.
— Tas viss tādēļ, ka ceļus pienācīgi nekopj. Šodien pat — sniegu iztīrīja tikai pēcpusdienā, bet mums jābrauc jau no rīta, — saka Ēriks Mackēvičs.
Brauks, kamēr spēs maksāt
Iršos uzņemam vēl dažus braucējus, no kuriem līdz Aizkrauklei biļeti pērk tikai divi. Pārējie tepat līdz Bebriem un Koknesei. No Iršiem uz Koknesi brauc arī zobārste Daiga Veigure. Viņa labprāt pastāsta par brauciena mērķi:
— Reizi nedēļā braucu uz Iršu ambulanci sniegt zobārstniecības pakalpojumus. Rudenī, pavasarī izmantoju privāto automašīnu, bet ziemā, kad slidens ceļš, braucu ar autobusu. Būtu labi ceļi, arī ziemā brauktu ar savu auto, bet šādos laika apstākļos man drošāk ar sabiedrisko transportu. Man vienmēr laimējas, nav gadījies, ka autobuss ledus vai sniega dēļ nebrauktu. Es apbrīnoju vadītājus, kuri brauc ar šiem milzīgajiem autobusiem. Pa līkumainajiem, slidenajiem ceļiem tos grūti novaldīt, bet viņi brauc un ir laipni, atsaucīgi.
Jautāju par biļešu cenām un to iespējamo sadārdzinājumu. Daiga Veigure teic, ka brauks tikmēr, kamēr varēs samaksāt.
— Biļete no Iršiem līdz Koknesei maksā piecdesmit santīmu, ja tā kļūs dārgāka, rēķināšu, vai vērts braukt. Var gadīties, ka, ievērojami palielinoties biļetes cenai, es vairs nebraukšu, jo man tā nav spiesta lieta. Varu arī nebraukt, taču no tā cietīs Iršu iedzīvotāji, paliekot bez zobārsta, — stāsta Daiga Veigure no Kokneses.
Vērtējot sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegto kvalitāti, Daiga Veigure atzīst, ka Aizkraukles autotransporta uzņēmumam tā ir laba.
— Vismaz šajā maršrutā noteikti. Vadītāji te vienmēr atsaucīgi, laipni. Man to bieži stāsta arī pacienti. Lauku ļaudīm autobuss ir ļoti vajadzīgs, un viņi prot to novērtēt, — tā Daiga Veigure. — Problēmas reizēm rodas ceļu dēļ, satiksmi ievērojami kavē Kokneses dzelzceļa pārbrauktuve, bet tā nav autobusu vadītāju vaina. Viņi tiešām cenšas strādāt labi.
Pasaules valdniekam liek lidot
Lai autobusa vadītājs labi strādātu, nepietiek tikai stūrēt lielo spēkratu. Vajadzīga arī māka saprasties ar pasažieriem. Ēriks Mackēvičs atklāj, ka pasažieri ir ļoti dažādi.
— Satieku daudz dažādu cilvēku. Gadās arī dusmīgi, neapmierināti braucēji. Bet es to uztveru ar smaidu. Tā vieglāk, — stāsta Ēriks. — Ir arī īpaši pasažieri. Piemēram, uz Seci braucot, bieži autobusā kāpj kāds vīrs, kurš sevi dēvē par pasaules valdnieku. Sākumā bija grūti, viņš negribēja pirkt biļeti, bļāva, ka esot pasaules valdnieks un viņam biļeti nevajag. Bet es atteicu: “Onkul, ja esi pasaules valdnieks, tev arī autobusu nevajag, vari lidot pa gaisu.” Tad vīrs norima un kopš tā laika biļeti pērk, autobusā uzvedas klusu. Ar tādiem vajag pa labam, tad konflikti nerodas. Cilvēki ir ļoti dažādi. Lauku ļaudis saprotošāki, atsaucīgāki. Viņi nav tik izlutināti kā pilsētnieki un priecājas, ka autobuss atbrauc. Pat tad, ja gadās nokavēties, neviens nepārmet, bet saka paldies, ka atbraucu. Reiz braucienā gadījās divi iereibuši vīrieši, kuri savā starpā kašķējās, solīja viens otram sadot pa ģīmi. Es laipni paskaidroju, ka vedīšu pa taisno uz Bērzu ielu (uz policijas pārvaldi — aut.), un viņi uzreiz norima.
Ēriks Mackēvičs uzskata, ka ar pasažieriem vajag mācēt saprasties, tad arī konfliktu nav.
— Ja kas tāds veidojas, tad jāparāda, ka esi gudrāks. Paskaidro, aprunājies, un viss būs kārtībā. Nav jau liela māka dūres vicināt, prasme ir problēmas mierīgi risināt. Cenšos to atcerēties, un man konfliktu ar pasažieriem nav, — tā Ēriks Mackēvičs, piebilstot, ka autobusu nevar vadīt jebkurš, jābūt mierīgam, nosvērtam cilvēkam. Ja vadītājs streso, arī pasažieri kļūst nervozi, uztraucas.
Sapņo par asfaltu
Autobusa vadītāja arodu Ēriks Mackēvičs izvēlējies, jo patīk, ka viss nepārtraukti mainās.
— Braucu no rīta, ceļš piesnidzis, vakarā jau iztīrīts. Rīt atkal nevar zināt, kas uz ceļa sagaidīs. Mainās arī maršruti, nebraucam visu laiku pa vienu un to pašu. Es nevarētu strādāt pie konvejiera un vienu detaļu gatavot, tas mani nobeigtu. Man vajag darbu kustībā, — stāsta viņš. — Bet ikdienišķās problēmas, kuras gadās, nevajag ņemt pie sirds. Nu netiku šorīt uz Ērgļiem, iebuksēja autobuss sniegā, bet es nepārdzīvoju — lāpsta rokā un uz priekšu.
Sliktie ceļi autobusa vadītāju uztrauc. Sapnis ir asfalts līdz Secei, Staburagam, kur ceļš vissliktākais.
— Pavasarī, uz Seci braucot, dubļus šķūrēju, pusstundu reisu kavēju, kamēr aizbraucu. Tad gan dusmas: nodokļus maksājam, bet ceļa nav, — tā Ēriks Mackēvičs.
Kopš Ēriks strādā Aizkraukles autotransporta uzņēmumā, biļešu cenas nav mainījušās, tādēļ ar bažām gaidāms brīdis, kad cenas palielinās. Jau tagad reizēm maz pasažieru, vai tad nebūs vēl mazāk?
— Tagad vairāk brauc algas, pensijas dienās. Pastāvīgie braucēji ir skolēni, viņiem jābrauc katru dienu. Ir reisi, kuros ļoti maz braucēju, bet jābrauc arī dažiem pasažieriem, — stāsta Ēriks Mackēvičs. — Ja palielinās biļešu cenas, būs vēl mazāk, taču domāju — arī tad autobuss būs vajadzīgs.
***
Brauciens maršrutā Aizkraukle—Ērgļi—Aizkraukle beidzas pēc pulksten 19 Aizkrauklē, kur no autobusa izlaižam vien divus pasažierus. Tomēr šoreiz to var uzskatīt par veiksmīgu reisu, jo nokļūts līdz galamērķim, nav bijis iereibušu vai agresīvu braucēju, kādi nereti mēdz gadīties autobusos. Vienīgi vakara stundās viņu tā pamaz, bet autobusa vadītājs Ēriks Mackēvičs bilst, ka tas sniegputeņa dēļ — cilvēki necer, ka tādā laikā autobuss būs.
Tomēr reisā jābrauc — ārā lietus vai sniegs, saule vai vējš. Autobusam jābūt, jo tas vajadzīgs tik daudziem. Un nav jau nemaz tik viegls šis darbs — būt autobusa vadītājam.
