Gadam ir kāda laba īpašība — sadalīt laiku četrās daļās. Katra no tām piepildīta ar savām krāsām un izjūtām. Gadumija iegadījusies gan pašā tumšākajā, gan vienlaikus gaišākajā laikā. Tas atkal ir laiks, kad gribas atcerēties gada spilgtākos mirkļus, un katram tie ir savi.
Vienmēr ir grūti izvērtēt, kuri bijuši interesantākie brīži, vai tie atstājuši paliekošas vērtības mūsu dzīvē vai bijuši tikai skaisti piedzīvojumi. Tomēr atmiņā visvairāk palikuši satiktie cilvēki.
Ne reizi vien man vai kolēģiem kāds ir teicis: jums, žurnālistiem, gan ir interesants darbs — visa pasaule vaļā! Man gribas teikt, ka šo pasauli bieži vien atver mūsu uzrunātie cilvēki. Ik pa laikam gadās šādas satikšanās pērles, kas uzlādē tad, kad dzīvē pietrūkst padoma vai dzīvesprieka. Tīri cilvēciski, un nereti tam nav nekādas saistības ar darbu. Joprojām spilgti atceros sarunu ar kādu sirmu kundzi, kura izstaroja tādu enerģiju, kas arī man deva ierosmi paveikt daudz vairāk. Kad jūtu spēku izsīkumu, vasarā stāvot pie atkal aizaugt sākušās puķudobes, atceros viņu, pasmaidu un daru tālāk.
Labi, ka šādus satikšanās brīnumus var piedzīvot ik pa laikam, un ne jau katram jābūt kā enerģijas sprādzienam. Tikpat lieliski ir satikt cilvēku, ar kuru netrūkst, par ko runāt stundām ilgi, lai arī pirms tam nekad neesam tikušies. Tādi jūs esat, mūsu lasītāji, — kā pērles, kuras savā gaismā liek iemirdzēties arī citiem.
