Aizvadītā nedēļa gan darbā, gan privātajā dzīvē aizritēja mierīgi, nebija arī lielu satraukumu. Nomāca vēsais rudenīgais laiks un lietus, skumji, ka vasara jau pagājusi.
Darbā nedēļa aizritēja ierastajā ritmā. Cilvēki nāca kārtot mantojuma lietas, jo vasarā daudziem tam nebija laika. Mazāk kā agrāk pārreģistrē dzīvokļus, mājas, pirkšana un pārdošana notiek, bet ne tik daudz. Saspringto ekonomisko situāciju valstī jūtu arī savā darbavietā. Agrāk cilvēkiem bija gaišāks skats uz nākotni, bija kaut kāda stabilitātes izjūta, kad varēja pirkt, pārdot un ķīlāt. Cilvēki varēja aizņemties naudu, jo zināja, ka varēs kredītu atmaksāt, bija skaidrs atmaksas plāns. Biznesa partneriem arī nebija tādu problēmu, kā šobrīd, kad jācenšas “noturēt” savu biznesu, vairs nevar paļauties uz darījumu partneriem. Jūtu, ka cilvēku lēmumi ir krietni pārdomātāki, nosvērtāki, ekonomiskā aktivitāte ir daudz zemāka.
Aizvadītajā nedēļā atvadījāmies no pazīstamās aktrises Vijas Artmanes. Viņas “ziedu” laiki bija tad, kad es vēl biju mazs bērns, tāpēc par tiem laikiem man atmiņu nav. Kad mācījos vidusskolā un augstskolā, padziļināti sāku interesēties par aktuālajām kultūras norisēm, tad Vija Artmane jau bija beigusi savas aktīvās darba gaitas. Apmēram 50 gadu garajā skatuves mūžā viņa ir filmējusies daudzās filmās un spēlējusi teātra izrādēs, bet man vairāk patīk filmas “Teātris” un “Purva bridējs”. Atceros Viju Artmani arī vienā no pēdējām lomām Mariņinas romāna “Kamenska” ekranizējumā, kur viņa tēloja otrā plāna lomu. Manuprāt, neviens neapšauba, ka viņa ir bijusi ģeniāla aktrise. Domāju, dzīves laikā Vija Artmane ir pietiekami novērtēta ar dažādām balvām un atzinībām. Lasīju presē, ka viņu dēvē arī par padomju kino karalieni. Atvadīšanās no aktrises pierādīja, cik ļoti tauta viņu ir mīlējusi un cienījusi.
Jau desmito gadu “Swedbanka” piešķir balvu labākajam Aizkraukles novada skolotājam. Šogad tā nebija naudas balva, bet portatīvais dators.
Atbalstu šādu balvu piešķiršanu skolotājiem, jo šī ir profesija, kas atstāta novārtā gan atalgojuma, gan prestiža ziņā. Skolotāju ieguldītais darbs ir jānovērtē, jo viņi veido jauno paaudzi, skolotājs bērnos iegulda arī savas emocijas, sirdi un dvēseli. Domāju, ka skolotāju darba atalgojumam vajadzētu būt adekvātam ieguldītajam darbam. Es domāju, ka tādu apbalvojumu vajadzētu pēc iespējas vairāk.
Manī neizpratni izraisīja fakts, ka Saeima nodeva izskatīšanai komisijās “Jaunā laika” deputātu ierosinājumu iekļaut atzīmējamo dienu sarakstā arī Starptautisko veco ļaužu dienu. Ja vecajiem cilvēkiem mūsdienās lielākoties jācīnās par izdzīvošanu, vai viņiem šī svētku diena vajadzīga? Man nav skaidrs, ko šādas īpašas dienas ieviešana mainīs. Sociālos jautājumus var un vajag risināt ikdienā, un tam nav vajadzīga speciāla tam paredzēta diena kalendārā. Manuprāt, mums tāpat ir pārāk daudz svinamo dienu.
Amerikas Savienoto Valstu prezidents Džordžs Bušs piektdien paziņoja, ka ievieš bezvīzu režīmu ar vairākām Austrumeiropas valstīm — Latviju, Lietuvu, Igauniju, Slovākiju, Ungāriju, Čehiju un Dienvidkoreju. Konkrētu datumu, kad arī no Latvijas uz Amerikas Savienotajām Valstīm varēs ceļot bez vīzas, Džordžs Bušs gan nepaziņoja. Domāju, ka Latvijas tirdzniecības sakariem bezvīzu režīma ieviešana ar ASV nāks tikai par labu. Esmu dzirdējusi no draugiem un paziņām, ka līdz šim noformēt vīzas ir bijis ļoti grūti. Atteikumu iemeslus parasti neargumentēja, vīzu vienkārši atteica. Nav gan skaidrs, kāpēc tomēr pāris dienu pirms došanās uz ASV elektroniski jāizpilda anketa un jāsagaida apstiprinājums, ka drīksti turp braukt.
Strādājot Aizkrauklē, esmu te ļoti labi iejutusies. Pilsētā ir ļoti atsaucīgi cilvēki, tādi ir arī pašvaldībā. Ceru, ka gada tumšie un aukstie mēneši ātri paskries garām, varbūt arī rudens saule spīdēs ilgāk. Novēlu lasītājiem turēties pretī vīrusiem un nesaaukstēties!
